Publikācija

Ievads komunikācijas problemātikā

Gatis Ozols, Sergejs Bižāns


Intrapersonālā komunikācija. Kā mēs uztveram komunikāciju. Kādēļ mēs komunicējam. Komunikācijas mērķi. Komunikācija un mēs. Komunikācijas stils. Kā uzlabot savu pašcieņu.

Intrapersonālā komunikācija

1. Kā mēs uztveram komunikāciju?
Parasti cilvēkiem vārds komunikācija asociējas ar žurnāliem, avīzēm, televīziju. Patiesībā mēs komunicējam arī sarunājoties un žestikulējot.
Cilvēks vara komunicēties daudz dažādos veidos, tāpēc, lai varētu tos labāk izprast tiek lietoti trīs sekojošie termini:
  • Komunicēšanās forma (Form of communication) (rakstīšana, runāšana, zīmēšana, u.c.)
  • Komunikācijas mēdijs (Medium of communication) (Komunikācijā tiek izmantotas vairākas komunicēšanās formas (grāmata – vārdi, bildes un zīmējumi).
  • Masu mēdiji (The media) (Pastāvīgi masu komunikācijas līdzekļi (TV, Radio, Prese, Kino, u.c.))

Parasti komunicēšanās notiek apzināti, ar kādu mērķim, bet ir arī atsevišķi gadījumi, kad mēs uztveram ziņu, netīšām.
Komunikāciju mēs uztveram kā kaut ko tādu, ar ko mēs varam nodibināt sakarus. Sakarus mēs varam dibināt starp vienu personu un otru, starp vienu grupu un otru. Komunikācija var būt tūlītēja (runājot aci pret aci), vai aizkavēta, kad reklamētājs komunicē ar mums, izmantojot plakātus. Jebkurā gadījumā komunikācija tiek nodrošināta ar kādu no mēdiju formām.
Svarīgi ir atcerēties vienu lietu, ka komunikācija ir kas tāds, ko mēs nepārtraukti apgūstam un pilnveidojam. Runāt un rakstīt prasme nav iedzimta, to mēs apgūstam skolā, ar vecāku un draugu palīdzību.
Pēc komunicēšanās aktā iesaistītā personu skaita, komunikāciju var iedalīt:
  • Iekšējā komunikācija (Intrapersonal communication) - komunicēšana pašam ar sevi (domāšana, spriešana)
  • Starppersonu komunikācija (Interpersonal communication) – parasti divu personu komunikācija “aci pret aci”.
  • Grupu komunikācija (Group communication) – komunikācija grupu iekšienē un grupu komunikācija ar citiem.
  • Masu komunikācija (Mass communication) – Komunikācijā iesaistīts ļoti liels personu skaits.

Nosakot šīs kategorijas, komunikācijas procesā mums ir vieglāk izlemt kuru komunicēšanas formu, vai mediju izmantot katrā no gadījumiem.
Komunicēšanās tiek izmantota dažādiem mērķiem: lai brīdinātu, lai informētu, lai kaut ko izskaidrotu, lai izklaidētu, lai raksturotu kaut ko, un, lai pārliecinātu.
2. Kādēļ mēs komunicējam?
Pirmkārt, mēs komunicējam, lai apmierinātu savas vajadzības un vēlmes. Svarīgi ir apzināties to, ka komunicējot mēs varam apmierināt vienlaicīgi vairāk kā tikai vienu vēlmi.
Ir dažas kopējas vajadzības, kādēļ mēs komunicējam.
  • Izdzīvošana - mēs komunicējam, lai izdzīvotu;
  • Sadarbība - mēs komunicējam, lai sadarbotos ar citiem;
  • Personiskās vajadzības – mēs komunicējam, lai apmierinātu personiskās vajadzības (ne tikai materiālās, bet arī tādās kā jūtas, emocijas un idejas);
  • Savstarpējās attiecības – mēs komunicējam, lai veidotu un uzturētu savstarpējās attiecības;
  • Pārliecināšana – mēs komunicējam, lai pārliecinātu citus cilvēkus darīt, vai domāt tā, kā mēs to darām (reklāma);
  • Vara – mēs komunicējam, lai iegūtu, vai izrādītu varu pār citiem cilvēkiem (no pārliecināšanas tas atšķiras ar to, ka tagad cilvēks nonāk padevīgā lomā);
  • Sociālās vajadzības – mēs komunicējam, lai saturētu kopā savu apkārtējo sabiedrību un struktūru (jo lielāka sabiedrība vai organizācija, jo vairāk ir nepieciešams komunicēt);
  • Informācija – mēs komunicējam, lai apmainītos ar informāciju.
  • Pasaules izjūtas (Sense of World) – Prāts veido mūsu pasaules uztveri.
  • Pašizteiksme – mēs komunicējam, lai izrādītu sevi un savu iztēli citiem. Mums patīk būt radošiem komunicējot.

Kad ir noskaidrots kādēļ mēs komunicējam, jāuzzina, kas notiek, kad mēs komunicējam. Komunicējot mēs cenšamies apmierināt savas vajadzības. Abrahams Maslovs (Abraham Maslow) ir sakārtojis vajadzības pēc to nepieciešamības pakāpes – Maslova vajadzību piramīda. Pamatā ir fiziskās vajadzības, jeb vitāli nepieciešamās mūsu izdzīvošanai, tālāk nāk vajadzības pēc drošības, tad savstarpējo attiecību vajadzības, tad vajadzības pēc cieņas, un pašā galotnē atrodas vajadzības pēc pašizteiksmes.
Vairāk atbalstītas un atzinību ir tās teorijas, kas apgalvo, ka cilvēkam piedzimstot, viņš ir „balta lapa”, un, ka komunicēšanās prasmes tas iegūst atdarinot citus.

Mērķi

Labi noformulēts mērķis rada atšķirību starp kaut ko vēlēties teorētiski un iespējām panākt to praktiski.
Pozīcija ir fiksēts ierobežojošs spriedums, parasti veidots par pamatu ņemot prasībām neatbilstošu informāciju un apstākļus, parasti nav atvērts debatēm. Ja pozīcija ir formulēta balstoties uz negatīviem terminiem, tas nav mērķis tikmēr, kamēr tas netiek pārfrāzēt pozitīvā veidā. Ja mērķis ir atkarīgas arī no kāda cita, tad tas nav labi noformulēts.
Ekoloģija ir vārds, kas apraksta vai mērķim ir pieņemama cena? Šim jautājumam ir divas daļas: Vai šis mērķis ir to pūļu vērts, kas tiek ieguldīts šī mērķa sasniegšanai. Tas ietver laiku, pūles, sagādātās neērtības. Otra daļa ir, vai gala rezultātu ir vērts iegūt un paturēt. Vai tas ir atbalsta vai attālina no tā izvēlētā dzīvesveida, attiecībām un citiem faktoriem, kuri īpašniekam šķiet nozīmīgi. Vai laika ierobežojums ir pietiekams, vai ir pieejami visi resursi (prasmes, zeme, darbaspēks, kapitāls, sakari un attiecības), lai šo projektu izstrādātu noteiktajā laikā un iekļautos noteiktajā naudas summā.

Kā sasniegt mērķi
1. Ko es vēlos?
Noformulē ko tu vēlies ar pozitīvu nokrāsu, tas ir, ko tu vēlies un ko tu vēlies, lai tie darītu. Kur tu to vēlies, kad tu to vēlies? Arī atbildēm jābūt pozitīvā formā.
2. Vai tas ir sasniedzams?
Vai cilvēkam vispār ir iespējams sasnigt mērķi? Ja tas kādam ir izdevies, teorētiski, arī tev tas ir pa spēkam. Ja tu esi pirmais, noskaidro, vai tas ir iespējams.
3. Ko es pieņemšu kā pierādījumu tam, ka esmu sasniedzis savu mērķi?
Kas būs tie pierādījumi, pēc kuriem jūs spriedīsiet, ka savu mērķi jūs esat sasniedzis? Pārliecinies, ka šie pierādījumi ir aprakstīti, tā lai tos var uztvert ar maņām: tas ko jūs varat dzirdēt, redzēt un/vai sataustīt, un kas pierāda tev un/vai citiem, ka tu esi panācis to, ko biji nolēmis.
4. Vai šī mērķa sasniegšana ir atkarīga tikai no tevis?
Vai tas ir tavā kontrolē, t.i. vai tu personīgi vari to panākt un pārveidot? Viss kas ir ārpus tavas kontroles, nav labi definēts.
5. Vai izmaksas un sekas šī mērķa sasniegšanai ir pieņemamas?
Pārliecinies, ka mērķis ir ieguldītā laika, izdevumu, un piepūles tā sasniegšanā vērts.
6. Vai man ir visi nepieciešamie resursi mērķa sasniegšanai?
Vai tev ir, vai tev iespējams iegūt visus resursus, gan materiālos, gan nemateriālos, kas tev būs nepieciešami mērķa sasniegšanai? Resursi ietver: zināšanas, uzskatus, priekšmetus, telpas, cilvēkus, naudu, laiku.
7. Ja man būtu iespējams to iegūt tagad, vai es to vēlētos?
Vai visas izmaksas un sekas mērķa sasniegšanai, ietverot laiku, ir pieņemamas jums un vai kādu citu arī tas ietekmē? To dēvē par ekoloģiju. Ņem vērā izmaksas, rezultātu, vides un trešās personas ietekmi mērķa sasniegšanā.

Komunikācija un mēs

Filozofi uzskata, ka ir trīs pamatjautājumi uz kuriem jebkurš no mums meklē atbildi: 1) Kas es esmu? 2) Kāpēc es šeit esmu? un 3) Kas ir visi pārējie?
Pats - centrālais iekšējais spēks, kas kopīgs visiem cilvēkiem, tomēr katram individuāls, kas ir attīstības avots [K. Horney].
Paša izjūta ir subjektīvs apraksts tam, kas tu esi pēc tavām domām savā izpratnē. Tas ir tas, kā mēs sevi aprakstām citiem.
To, kas tu esi, atspoguļo arī pārliecība, attieksme un vērtības kas tevī eksistē. Attieksme ir apgūta īpašība atbildēt personai, objektam, vai idejai labvēlīgā, vai nelabvēlīgā veidā. Attieksme atspoguļo to kas cilvēkam patīk un kas nepatīk.
Pārliecība ir tas, kā cilvēks uztver realitāti- kas ir patiess un kas neīsts. Pārsvarā tā ir bāzēta uz iepriekš gūtu pieredzi.
Vērtības ir pastāvīgs priekšstats par to kas ir labi un slikti, un kas ir pareizi un nepareizi. Gandrīz visu cilvēku vērtības veido to vecāki.
Katrā cilvēkā eksistē trīs personības: materiālā, sociālā un garīgā.
Materiālā personība ir tā, kas summējas no visām cilvēkam piederošajām mantiskajām vērtībām. Sociālā personība ir tā, kas mijiedarbojas ar citiem, bet arī tās var būt vairākas, atkarībā no tā ar ko jūs komunikējat. Garīgā personība sastāv no iekšējām domām un introspekcijas par jūsu vērtībām un morāles standartiem. Tas nav atkarīgs nedz no tā kas tev pieder, nedz tā, ar ko tu runā. Būtībā tas ir tas, ko tu domā, kas tu esi un tavas sajūtas pašam par sevi, neatkarīgi no ārējiem novērojumiem.
Par to, kas mēs esam, mēs iemācāmies četros veidos:
1) mijiedarbībā ar citiem indivīdiem;
2) pašasociācijā ar grupām;
3) caur pašu piedēvētām lomām;
4) caur to, kā mēs sevi rādām citiem.
Psihologs Ēriks Berne ir attīstījis jēdzienu- dzīves pozīcija, lai aprakstītu mūsu vispārējo pašvērtības sajūtu un citu vērtības sajūtu. Viņš izšķir četras dzīves pozīcijas:
1) „Es esmu OK, arī tu esi OK”, pozitīva attieksme gan pret sevi, gan citiem,
2) „Es esmu OK, bet tu neesi OK”, pozitīvs pašnovērtējums, bet zems citu novērtējums,
3) „Es neesmu OK, bet tu esi OK”, zems pašnovērtējums, bet pozitīvs citu novērtējums,
4) „Es neesmu OK, bet arī tu neesi OK”, gan paša, gan citu zems novērtējums.
Šī dzīves pozīcija ir galvenais virzītājspēks jūsu attiecībās ar citiem. Tiem kuri ieņem pirmo dzīves pozīciju ir labākas iespējas veselīgām attiecībām.

Komunikācijas stils

Mūsu sevis apziņa un pašcieņa ietekmē ne tikai to kā mēs sevi uztveram, kā interpretējam vēstījumus (messages) vai personīgo uzstāšanos; tie arī ietekmē to, kā ziņojumi tiek nodoti citiem un kā šie citi tos uztvers. Jebkuram no mums ir komunikācijas stils jeb sociālais stils, ko nosaka ieradumi, kā mēs izturamies pret citiem. Mūsu pieņemtais stils palīdz citiem interpretēt mūsu vēstījumus. Cilvēkiem izveidojas priekšstats par to kā tu rīkosies balstoties uz iepriekšēju pieredzi. Parasti cilvēks komunikācijā izvēlas vienu stilu, bet dažreiz tie tiek arī kombinēti. Pētnieks Roberts Nortons piedāvā deviņus stilus: Dominējošais (daudz runā, uzņemas vadību, kontrolē sarunu), Dramatiskais (stāta jokus, stāstus, bieži pārspīlē), Ķildīgais (strīdas ar citiem, patīk debatēt, ar stingru nostāju jautājumos), Rosīgais (Runājot izmanto dažādu sejas izteiksmi, žestus, emocionāli izteiksmīgs), Iespaidu atstājošais (Lietas saka tādā veidā, kad tās ir viegli atcerēties. Efektīzi izmanto vārdus), Atbrīvotais (Izskatās vēss, mierīgs, sarunās ar citiem, pat stresa situācijās nosvērts), Laipnais (Labi klausās, veido acu kontaktu un ķermeņa pozas, lai norādītu uz ieinteresētību otra teiktajā. Labi spēj pārfrāzēt citu teikto), Atvērtais (viegli izsaka emocijas un ar personīgo informāciju dalās ar citiem), Draudzīgais (Biezi izsaka komplimentus, iedrošina un atbalstu citiem. Palīdz citiem justies novērtētiem.)
Vilsons Lērninga korporācija komunikācijas stilus iedala pēc tā, cik lielā mērā uzvedība ir pašpārliecināta un atbildību nesoša.
Uzstājība, raksturo mūsu centienus kontrolēt citus. Atbildība attiecās uz centieniem savas sajūtas pakārtot pārējo sajūtām. Vadītāji ir ļoti pašpārliecināti. Tie ir atturīgi, vēsi, orientēti uz uzdevuma izpildi. Tie kontrolē savas emocijas un nereti to dzīve ir fokusēta uz darbu un veikumu. Analītiķi arī ir ļoti pašpārliecināti, taču ar zemu atbildības sajūtu. Arī tie ir mērķorientēti. Analītiķi vairāk ir individuālisti. Izteiksmīgie ir gan pašpārliecināti, gan atbildīgi. Laipnie ir vairāk atbildīgie, mazāk pašpārliecinātie. Tie ir vairāk ieinteresēti attiecībās, nevis darbā. To mērķis ir citiem justies labi un komfortabli.
Atbilstoši šim modelim katram no mums ir dominējošais komunikācijas stils, un vislabākā mijiedarbība ir ar tiem, ar kuriem šis modelis sakrīt. Bet pastāv arī rezerves komunikācijas stils, to mēs izmantojam situācijās, kad mūsu primārais modelis nespēj sasniegt gaidītos rezultātus.

Kā uzlabot savu pašcieņu?

Lai uzlabotu savu pašcieņu ir jānodarbojas ar intrapersonālo komunikāciju. Tas ir, ir „jārunājas” pašam ar sevi. Protams „parunāšanās” ar sevi nav aizstājējs pūliņiem un centieniem, bet tas var palīdzēt noturēties uz pareizā ceļa mērķa sasniegšanai.
Vizualizēšana. Iedomāties sevi nākotnē, vizualizēt pozitīvos rezultātus. Tas var uzlabot šo mērķu sasniegšanu. Šai vizualizēšanai ir jābūt reālai, ar plānu mērķu sasniegšanai.
Izvairīties no salīdzināšanas. Pat redzot, ka citi varbūt ir labāki par jums, fokusējaties uz tām unikālajām lietām, kas tevi padara par to, kas tu esi. Nevajag sevi vērtēt salīdzinājumā ar citiem.
Pārfrāzēšana. Visas negatīvās lietas un notikumus jācenšas pārfrāzēt ne tik negatīvās nokrāsās. Bet nedrīkst arī tās neņemt vērā, jo no kļūdām ir jāmācās. Negatīvās lietas uztveriet tikai kā daļiņu no veseluma, tādēļ, jāskatās, kā šī problēma spēs ietekmēt jūsu dzīvi kopumā.