Eirovārdi - kas tas ir un kā ar tiem cīnās?

Līdz ar valsts iesaistīšanos ES valodā ienāk neveikli «eirovārdi» ar nesaprotamu nozīmi. Vai vērts uztraukties? (Pārpublicēts no laikraksta DIENA, otrdiena, 2003. gada 18. marts)

«Eirovārdi» latviešu valodā Daži veiksmīgi un neveiksmīgi vārdi Labie Eiro (euro)* Prezidentūra (presidency) Ilgtspēja (sustainability) Ieteikums (recommendation) Šaubīgie Sammits (summit) Izaicinājums (challenge) Dīvainie Brendings (branding) Neimings (naming) Konverģences kritēriji (convergence criteria) Kohēzija (cohesion) Subsidiaritāte (subsidiarity) Ekstensīvā zemkopība (extensive farming) * iekavās attiecīgais vārds angļu val. Ko var atrast vienā parastā dokumentā Starpsektoriālā sadarbība Multisektoriālā stratēģija Attīstības plānu loģiskās konstrukcijas un aplikācijas Fragmentārisms Kapacitāte Rekreācija Eksogēnā attīstība Bilaterālie fondi Horizontālā sadarbība Viegli dublicējams projekts Iniciācijas fāze Rehabilitācija konversiju stratēģijai Developeru piesaiste Vertikālā pieeja Cilvēkkustības centrtieces punkts Narkotiku lietošanas prevencijas plāns (Avots: Liepājas attīstības plāns un saistītie dokumenti, www.liepaja.lv)

Mans iecienītākais ir «paneiropas kumulācija», pirms pāris gadiem par ekonomikas lietām atbildīgu Ārlietu ministrijas ierēdņu bieži valkāts tiešs pārnesums no angļu valodas, kura nozīme, atklāti sakot, man arvien ir miglaina. Kopš Latvija tuvojas Eiropas Savienībai (ES), dokumentu, retāk dzīvajā valodā, ienākusi kohēzija, strukturālie instrumenti, implementācija, zīdītājgovis, jauncūkas, subsidiaritāte un citi ar attiecīgo jomu nesaistītajiem nesaprotami klumzīgi darinājumi.
Tulkošanas un terminoloģijas centra (TTC) datu bāzē kopš 1997.gada apkopoti 57 730 ar ES juridiskajiem dokumentiem saistīti termini, no kuriem jaunvārdu ir neliela daļa. Speciālisti skaidro, ka bieži svešajiem terminiem latviešu valodā nav vārda ar atbilstošu nozīmi un laika trūkums liedz rīkot sabiedriskas apspriedes, kā vārdu labāk atveidot. Daži norāda uz pašu valodnieku kūtrumu un gausumu, kā piemēru piesaucot neseno Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas ieteikumu ES kopējo valūtu saukt nevis par eiro, bet par eirām, kas tapis tieši četrus gadus pēc tās parādīšanās elektroniskajos norēķinos. Daļu neveiklo, viens pret vienu no angļu valodas pārņemto vārdu ievazā ierēdņi, kas paši jauno parādību īsti neizprot vai nespēj saprotami paskaidrot, un šo leksiku pārņem žurnālisti. Tomēr lielākā daļa Dienas aptaujāto speciālistu ir vienisprātis, ka valodai bīstamāka par «eirovārdiem» ir tendence lietot aizgūtus svešvārdus nepareizā nozīmē, piemēram, toleranci lietojot nozīmē «pieklājība» vai jaudu un spēju aizstājot ar modīgo «kapacitāti».

Latviskot vai nelatviskot?

TTC galvenā redaktore Inese Treimane stāsta, ka centra speciālisti terminam vispirms cenšas atrast latviešu vārdu, bet pieļauj svešo, ja tas vienā vārdā nav izsakāms, ja tam ir aprakstošs skaidrojums. «Kohēziju mēs sākumā saucām par izlīdzināšanu, bet tad tomēr nolēmām, ka kohēzija precīzāk atbilst parādībai. Problēma ir, ja termins apzīmē jaunu jēdzienu un neviens vārds no latviešu valodas krājuma šo jēdzienu adekvāti neatspoguļo. Piemēram, harmonisation latviski var saukt par saskaņošanu, bet subsidiarity ir specifisks ES tiesību jēdziens, kam atrast vienu latviešu vārdu ir ļoti grūti, tāpēc vismaz pagaidām to dēvējam par subsidiaritāti. Bet arī šie termini nav uz mūžu — sabiedrība lasīs vairāk šo dokumentu, iespējams, nāks ar labāku ideju, un vārdu varēs mainīt,» teic I.Treimane. Viņa skaidro, ka dokumenti nereti jāiztulko ātri un arī terminoloģisks risinājums vajadzīgs uzreiz — sabiedriskas apspriešanas gaidīt nav laika.
«Ērtība, ko dod līdzīga skaņu virkne, — jomas pārstāvim ir vieglāk orientēties attiecīgajos juridiskajos dokumentos starp valodām. Eirobirokrātu valoda ir nedabisks radījums pats par sevi, jo tā valoda nav nākusi iz dzīves, tā ir nākusi iz birokrātiskas nepieciešamības,» saka lingvistikas doktors, deputāts Krišjānis Kariņš, kas sarunā ar Dienu četras reizes mēģina pateikt «subsidiaritāte». Neiznāk. «Ja gribam šo ienākošo leksiku padarīt saprotamu publikai, mums tas viegli nebūs, jo vārdi paši jēdzieniski nav saprotami,» viņš saka.
Arī žurnāliste un pieredzējusi tulkotāja Ieva Lešinska uzsver, ka ES dokumentu teksti ir stilistiski neveikli. «Angļu valoda tajos pati kļūst perversa. Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka to dokumentu radījis kāds, kam tā nav dzimtā valoda, vai kaut kas notiek ar pašu valodu. Tā degradējas. Latviešu valodai līdz tam ir tālu.»
Tulkotāja Silvija Brice min, ka klonēto un nedzīvo vārdu gados jaunie darinātāji perfekti pārzina lietišķo tekstu tulkošanu, bet pietrūkst literārās valodas izjūtas. «Ir skaidrs, ka pasaule pinas lielā informatīvā ātrumā, un ir naivi domāt, ka latviešu valoda paliks kaut kur maliņā. Var jau ņemt arhaisko vārdu saknes un veidot, paņemt Endzelīna vārdu un izdomāt, ka ratu ilkss mūsdienās ir vadības svira. Dažreiz varbūt sanāks.» S.Brice uzskata, ka latviskošanā noteicošajam jābūt nevis valodnieka, bet nozaru speciālistu vārdam, kuri pirmie sastopas ar svešajiem terminiem.

Vai drauds valodai?

Svešie vārdi valodā vienmēr ienākuši līdz ar valsts varu — tā pirmskara valoda bija pilna vācismu — gardīnes, tepiķi, pletīzeri utt., ko trimdas latvieši vēlāk ieradināja bērniem, padomju laiki atnesa rusicismus un neatkarība — angļu, ES — «eirovārdus». «Valoda pati attīrās — vai nu vārdu pieņem, vai sameklē labāku. Ne jau zinātnieki noteiks, kā tautai runāt. Eiropas birokrātijas pusanglicismi ir neveikli kā suga. Bet, ņemot vērā to lietošanas šaurību, neredzu bīstamību — varbūt piepūlēties vajag, lai jaukāk skan un tāds neveiklis kā es var šo vārdu izrunāt,» teic K.Kariņš, kuram muļķīgāka liekoties tieksme labus latviešu vārdus padarīt ārzemnieciskus, piemēram, uzņēmēju dēvējot par biznesmeni vai komersantu.
«Tā ir lieliska doma — uzskatīt tos par «eirovārdiem», kas dzīvo noteiktā telpā, padarīt tos lietojamus, ar galotni un dzimti, bet nesaspringt tik ļoti, vai vārds ir latvisks. Ir absurds mūsdienu pasaulē tā rūpēties par sterilitāti — cilvēki vienmēr saņem svešas ietekmes,» uzskata S.Brice, kura, par spīti nepatikai, aizstāv vārdu tusiņš, kam nav atbilstoša vārda latviski. Bīstamāka esot anglicismu lietošana nepareizā nozīmē un latviešu valodas formu izmaiņas, ar ko cilvēks aprod un vairs nesaprot — jācep maize vai jācep maizi. Tam piekrīt I.Treimane, jo šis piesārņojums ienāk nemanāmāk. Valodnieks un tulkotājs Juris Baldunčiks Dienā nesen rakstīja par tulkotāja viltusdraugiem, kurus valodā ievazā kļūdaini tulkojumi un kuri pēc laika sāk šķist moderns izteiksmes veids (aktivitātes, biljons, kapacitāte, konsekvences, misija, tests u.c.). Skaidrs, ka nevienam nav receptes, kā darīt būtu vislabāk. «Es esmu par to, lai latviešu valoda pati būtu bagāta un tas nenāktu tikai no svešvārdiem, bet pienāk brīdis, kad revolūciju nevar nosaukt citādi kā par revolūciju, jo dumpis ir kaut kas cits. Vienmēr, kad process ir sācies, gribas to atgrūst un dabūt ko citu. Pilnīgi piekrītu, ka piecu svešvārdu sablīvējumu var pateikt citādi, bet es nepiekrītu tiem, kas grib visu latviskot,» iebilst I.Lešinska. Galu galā, S.Brices vārdiem sakot, cīsiņš mīklā nav tas pats, kas hotdogs.