Kā latvieši apguva fotogrāfa amatu

(Pārpublicēts no www.erfoto.lv) 19. gadsimta 80. gadi pavēra plašas iespējas katram, kam vien bija vēlme izmēģināt roku fotogrāfijas arodā. Fotoplates un arī fotopapīru sāka ražot rūpnieciski, un tas atviegloja fotogrāfa darbu, paverot plašas iespējas amatieru kustībai.

Ja dagerotipus nevarēja retušēt, tad fotoplašu negatīvi tika pielaboti uz nebēdu. Retušēšanu veica vai nu pats fotogrāfs, vai speciāli mācīts retušētājs. Šis amats saglabājās ļoti ilgi - līdz pat pēdējās Atmodas sākumam. Tagad to dara ar datora palīdzību.
Mārtiņš Buclers 1907. gadā žurnālā "Stari" rakstīja: "(..) Trakā sacensībā fotogrāfi centās viens par otru vairāk publikai glaimot un tā galīgi samaitāja tautas sajēgu par mākslu. Mūsu pēcnācēji brīnīsies par tiem cilvēkiem ar skaistajiem miroņu ģīmjiem, kuri dzīvojuši no 1860. līdz 1900. gadam. (..) Noziedzīgi un smieklīgi izliekas, ka taisni to, ko dzīves drāma neizdzēšami cilvēka ģīmī ierakstījusi, ka to vajaga ar vieglu roku nolīdzināt un uzlikt cilvēka ģīmim nedzīvu noemaljētu masku."

Fotogrāfs - latvietis
Fotodarbnīcu skaits visā Latvijā strauji palielinājās, īpaši jau Rīgā, jo pieauga arī iedzīvotāju skaits. Daļa laucinieku, kam nebija dzimtas māju, meklēdami iztiku un darbu, to atrada Rīgā. Par to pārliecinājos, pētot arhīvā VEF ražotās kameras "Minox" vēsturi. Liela daļa rūpnīcas strādnieku bija laukos dzimuši ļaudis. Tātad fotogrāfiem bezdarba nav bijis, un viena daļa ar šo amatu ir nodarbojušies pastāvīgi vairākus gadu desmitus. Te varu minēt Robertu Borhoardu, kurš kā fotogrāfs darbojies no 1860. līdz 1897. gadam.
"Līdz šim visas mūsu dzīves centrā Rīgā lielākās fotogrāfiskās iestādes un darbnīcas piederēja vāciešiem. Latviešu fotogrāfi, kuriem nebija plašu līdzekļu un turklāt dažureiz arī zināšanu, bija spiesti apmesties mazākās pilsētiņās un uz laukiem. Dzīvojot nomalē, saprotams, nevar sekot visam tam jaunajam, kas notiek fotogrāfijas pasaulē." Tādu atziņu izsaka dzejnieks Kārlis Krūza, kurš pats 20. gadsimta sākumā bija mācījies par fotogrāfu pie A. Putniņa Stukmaņos (Pļaviņās) un arī vēlāk Rīgā esot piepelnījies pie kāda fotogrāfa.
Daudzi mūsu tautas gara darbinieki - brāļi Kaudzītes, Rainis, Aspazija, Emīls Dārziņš un citi - ir fotografējušies pie vācu tautības fotogrāfiem. Taču būtiski, ka kopš 19. gadsimta beigām blakus vāciešu uzvārdiem uz greznajām kabinetformāta fotogrāfijām varam lasīt arī latviskus fotogrāfu uzvārdus: Andrejs Saulītis Rīgā, Jānis Sarkangalvis Limbažos, Ādams Ferģis Jelgavā, Jānis Pavlovskis Valmierā, Mārtiņš Buclers Siguldā, Jānis Freimanis Vecpiebalgā, Eduards Kalcenaus Rūjienā.
Fotogrāfijas būtība neizmainījās. Tāpat kā vācu tautības fotogrāfi, arī latvieši fotografēja tradicionāli ierastās pozās un manierē. Vienīgi fotosalona gleznotie foni katram bija ar savu zīmējumu, kas man kā pētniekam dažkārt palīdz atšifrēt autoru, pat tad, kad nav zināms vai nav uzrādīts fotogrāfa uzvārds.

Buclera salona liecības
Lai fotogrāfs pamatīgi apgūtu savu amatu, viņam bija jāmācās trīs gadi. Bija jāiziet visi posmi: kā māceklim mazgājot grīdas un skalojot bildes, un varbūt tikai trešajā gadā īpašnieks pielaida pie lielākā dārguma - paviljona kameras.
Esmu noskaidrojis, ka latviešu fotogrāfijas pamatlicējs M. Buclers 1894. gadā iestājies par mācekli pie vācu tautības fotogrāfa R. Borharda Rīgā. Pabeidzot mācības pēc trim gadiem viņam tika izsniegta amata apliecība, kas ļāva nodarboties ar fotogrāfiju. Tas nav gluži tā, kā tas notiek šodien, kad nopērk lētu automātisko kameru un iedomājas, ka nu jau ir profesionāls fotogrāfs. Knipsēšanai, kā teicis M. Buclers, nav nekāda sakara ar mākslu vai profesionālu darbu. Iegūtās zināšanas M. Buclers lika lietā, 1897. gadā Siguldā atvērdams pats savu fotodarbnīcu blakus ceļam, kas veda uz veco pārceltuvi.
Arī M. Buclers savas darbības pirmsākumos gāja ierasto ceļu - tehnoloģija prasīja fotogrāfijas līmēt uz kartona kā agrāk. Saglabājies maz M. Buclera salona foto liecību. Fotogrāfijas, kuras ir izdevies redzēt, liecina par to, ka viņam nav bijis grezns salons - tā fons ir vai nu neitrāls, vai fiksējis dabisku ainavu (viņš klientus bieži fotografējis laukā). Zinot faktu, ka tieši viņam piederēja fonu izgatavošanas darbnīca, raisās pārdomas. Varbūt M. Bucleram šie foni likās negaumīgi, salkani, vai viņš vienkārši negribēja sekot vācu modei. Arī rakstnieks un gleznotājs Jānis Jaunsudrabiņš savos rakstos par aizmugures plāniem vērsās pret bezgaumīgumu, aicinot vāciskos fonus aizstāt ar latviskiem bērziem.

Foto dzīves amplitūda
Latviešu fotogrāfu rocība nebija tik liela, un tie nevarēja atļauties plašus fotouzņemšanas paviljonus, kāds, piemēram, piederēja vācietim Kārlim Hēbenspergeram. Viņam toreizējā Elizabetes ielā 57 piederēja vesela māja, kas kalpoja kā fotodarbnīca. Arī viņa tautietis Kārlis Šulcs darbojās ar vērienu - viņam bija darbnīcu tīkls visā Baltijā. Viņš 19. gadsimtā ir daudz fotografējis Rīgas arhitektūru, braucis fotografēt arī Jūrmalu un Latvijas ainavu vai celtnes. Viņš ir daudz godalgots fotoizstādēs - Jelgavā, Cēsīs, Tērbatā, Vīnē, Parīzē, Pēterburgā u.c. K. Šulcs par piedalīšanos Rīgas pilsētas 700 gadu jubilejas izstādē tika apbalvots ar zelta medaļu. Te jāpaskaidro, ka toreiz izstādēs, kas bija rūpniecības vai lauksaimniecības izstādes, fotogrāfi piedalījās kā amatnieki, kā profesionāli sava amata meistari, nevis kā mākslinieki. Laiks bieži maina priekšstatus par to, kas ir vai nav māksla. Arī man ir gadījies redzēt uzņēmumus, kuri, maigi sakot, nav sliktāki par mūsdienu modē nākušo konceptuālo mākslu. Vācu tautības fotogrāfi savu aktivitāti izrādīja, 1890. gadā nodibinot "Fotogrāfisko Biedrību Rīgā" (Photographische Gesellschaft zu Riga).
Liels notikums bija 1896. gada etnogrāfiskā izstāde Rīgā. Divus gadus pirms tam uz Latvijas novadiem tika sūtītas ekspedīcijas, kas vāca sadzīves priekšmetus, darbarīkus, tika veikta ēku uzmērīšana, pierakstīti stāstījumi un veikta foto fiksācija. Fotografētāji bija studenti un skolotāji (latvieši), viņu uzvārdi ir zināmi. Tā notika arī Pleskavas guberņā, Kuršu kāpās un Prūsijā, jo arī tur dzīvoja latvieši. Starp turpat divsimt izstādes nodaļām viscaur varēja skatīt arī fotogrāfijas - fotodokumentus. Literatūras nodaļā bija izstādītas (iespējams, pirmo reizi publiski) Vecā Stendera, Neredzīgā Indriķa un Ausekļa ģīmetnes. Nodaļā "Dziedāšanas svētku bildes" bija apskatāmas Jāzepa Vītola, Jurjānu Andreja un citu latviešu komponistu portrejas. Izstādes laikā tapa vēsturiska bilde - grupas uzņēmums, kurā redzami pirmie latviešu gleznotāji, kas piedalījās izstādē: Jānis Vlaters, Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Ādams Alksnis u.c. Bez šīm ļoti nozīmīgajām fotogrāfijām tika izstādīti Staburaga, Gūtmaņa alas, Beverīnas pilskalna, baznīcu, skolas namu u.c. fotodokumenti. Šī izstāde bija liels kultūrvēsturisks notikums latviešu tautas dzīvē - tikai 19. gadsimtā pirmo reizi tik daudzveidīgi un plaši tika parādīta latviešu tautas dzīve ar savām tradīcijām, savdabību un mīlestību uz darbu kā visa pamatu. Arī fotogrāfijai kā vēsturiskam izziņas avotam tika ierādīta pienācīga vieta.

Izmantojums
Ja fotogrāfiju tās pirmsākumos ekspluatēja galvenokārt portretu un pilsētas ainavu fotografēšanai, tad 19. gadsimta otrajā pusē tā jau ieguva daudzveidīgu raksturu un lietojumu. Un šis lietošanas diapazons paplašinājās - medicīnā, tiesu ekspertīzē, zinātnē, arheoloģijā, astronomijā utt. Latvijā par fotogrāfiju kā mākslu gan vēl nerunāja un nerakstīja - vācu un latviešu prese lielākoties sniedza informatīvus, fotogrāfijai veltītus rakstus.
Ikdienas darbā fotogrāfus nodarbināja vienīgi doma, kā izvēlēties labāku pozu vai kā labāk veidot grupas uzņēmumu. Arī speciālā literatūra nebija pieejama latviešu valodā. Savukārt Rietumeiropā jau bija publicēts plašs fotogrāfiskās literatūras klāsts vācu, franču, angļu valodā, tur tika dibinātas biedrības, rīkotas izstādes, iznāca žurnāli. Protams, zinātkārākie fotogrāfi varēja šos žurnālus arī pasūtīt (daļa šajā periodā izdoto žurnālu vācu un krievu valodā glabājas Nacionālajā bibliotēkā).
1924. gadā Mārtiņš Buclers savā grāmatā "Fotogrāfija", nodaļā par uzņemšanas mākslu rakstīja: "(..) Fotogrāfijas darbinieki dalās divos virzienos. (..) Pirmie pieturas pie uzticīgas dabas attēlošanas ar fotogrāfiskā aparāta palīdzību, tā ka bildei lai būtu visas fotogrāfijas parastās pazīmes - pareiza dabas kopija, pareizs zīmējums visos sīkumos un attēlojuma asums. Otrie turpretī grib par katru cenu atsvabināties no visa tā, kas atgādinātu fotogrāfiju (..) Patiesībā šis strīdus ir pavisam neauglīgs, jo katra uzdevums ir savas spējas ielikt vērtīgos darbos, kuri bez vārdiem iekaro sev draugus un piekritējus."
Tā kā arī šodienas Latvijā trūkst fotogrāfiskās literatūras - kopš 1945. gada ir iznākušas tikai Gunāra Birkmaņa, Māra Kundziņa, Zigurda Mežavilka un vēl dažas grāmatas -, ir vērts ieklausīties M. Buclera atziņās. "(..) Sasniegumi fotogrāfijā nemaz nav vieglāki nekā glezniecībā. (..) Laba motīva izvēle fotogrāfijā ir daudz grūtāka nekā glezniecībā, jo fotogrāfs neko te nevar atņemt, nedz pielikt vai pārvietot, kamēr gleznotājam šinī ziņā gluži brīvas rokas. (..) Varbūt vēl vairāk pūļu un neatlaidīgas enerģijas nekā gleznotājam vajaga tam fotogrāfam, kurš te izstrādājas ar savu īpatnību, aizsniegdams iespēju skaisti tēlot dabu bez krāsām. Tamdēļ jau arī fotogrāfi - mākslinieki ir daudz retāka parādība nekā mākslinieki gleznotāji. (..) Pie mums diemžēl viss turpmākais vēl ir padots pašmeklēšanai, pašatzīšanai, jo nav mums skolas, kur būtu iegūstama tālākas attīstības tehniskā daļa. Katrā attīstībā vajag noteiktas sistēmas, jo pirms taču jāmācās burts, tad tikai lasīšana. Tādu sistēmu var dot tikai skola."
No M. Buclera teiktā ir pagājuši 77 gadi, un, tāpat kā viņam, man ar nožēlu jākonstatē, ka Latvijā joprojām nav skolas, kur jaunieši varētu apgūt fotogrāfiskās zināšanas visaugstākajā līmenī ar plašu skatījumu uz lietām, parādībām, pasauli. Daudzi mūsdienu profesionālie fotogrāfi ir jau nosirmojuši, iekams viņi ieguvuši tās zināšanas, kādas varēja dot skolas, bet kuru nebija un nav joprojām.