Pirmie fotoattēli pasaulē un Latvijā (2)

Pirmais fotoattēls pasaulē, kas tika iegūts 1826. gadā bija iegūts 20,32 x 16,31 cm liels. Tā bija cinka plate, kas pārklāta ar asfalta kārtiņu. Fotografēšana tika izdarīta caur istabas logu un tajā bija redzams pagalma skats. Tā kā eksponēšanai bija nepieciešamas astoņas stundas, tad attēla abās pusēs ir ēnas. 1827. gadā N.Njepss šo attēlu nosūtīja uz Ķevu Anglijā un tikai 1952. gadā to no jauna atrada foto vēsturnieks H.Gernsheims, un kā vecāko fotogrāfiju pievienoja savai kolekcijai. Tādi atklājumi jeb atradumi kā izrādās var notikt arī mūsdienās.

Šodienas modernajā laikmetā grūti stādīties priekšā to, ka reiz bija tāds laiks, kad nepazina fotogrāfiju. Ceļš uz vienu no brīnišķīgajiem atklājumiem 19. gadsimtā - fotogrāfiju, ilga vairākus gadsimtus. 18. gs. beigās un 19. gs. sākumā progresu sekmēja daudzi faktori. Tie bija: rūpniecības attīstības apvērsums Anglijā, franču buržuāziskā revolūcija, kas skāra arī pašas sabiedrības izmaiņu laužot vecās feodālās attiecības. Tas viss kopumā atstāja iespaidu arī uz zinātnes nozarēm, tās straujāku attīstību. (Pārpublicēts no www.erfoto.lv)

Lai iegūtu attēlus bija vajadzīga tumša telpa, jeb kamera obskura, kas ir mūsdienu foto kameras priekštece. Tā bija pazīstama jau sengrieķu domātājam Aristotelim, bet Leonardo da Vinči pat sniedz aprakstu ar rasējumiem. Kameras obskuras principu projicēt attēlus izmantoja gan zinātnieki, gan mākslinieki, tas atviegloja viņu darbu. 18. gs. šādas kameras izmēri bija samazinājušies tik tālu, ka to varēja pārnēsāt.

Par fotogrāfijas atklājējiem tiek dēvēti francūži Žozefs Nisefors Njepss un Luijs Žaks Mande Dagērs kā arī anglis Viljams Henrijs Fokss Tolbots. N. Njepss jau kopš jaunības kopā ar brāli Klodu aizrāvās ar dažādu modeļu izgatavošanu, vēlāk pievērsās iekšdedzes dzinēju un fotogrāfijas pētīšanai. Svarīgs faktors abu brāļu pētījumos ir saistīts ar litogrāfiju. Daži biogrāfi pat apgalvo, ka tieši nodarbošanās ar litogrāfiju novedusi N. Njepsu pie fotogrāfijas atkāšanas. Kā tas bijis īstenībā par to spriest ir pagrūti, bet ir zināms, ka šajā periodā Francijā litogrāfija bijusi visai iecienīta un populāra. Katrs vēlējās sev izgatavot skaistu ainavu litogrāfiskā ceļā.

Arī N. Njepsa dēls Izidors aizrāvās ar šo modes lietu iegūt ainavu, bet tēvu ieinteresēja pats nospieduma iegūšanas veids. Viņš meklēja jaunus litogrāfijas akmeņus, izmēģināja arī dažādas lakas un atklāja, ka asfalts ir jūtīgs pret gaismu. Pats konstruēja kameras no sērkociņu kastītes lieluma līdz pat sešu collu garumam. Viņš sāka savām kamerām meistarot arī lēcas. Tā apbruņotu kameru obskuru viņš nosauca par mākslīgo aci. N. Njepss bija pirmais, kas lietoja plēšas un izgudroja īrisa blendi, bez kuras šodien mēs nevaram iedomāties modernu objektīvu. Vēlāk šis izgudrojums tika aizmirsts, bet pēc kādiem gadiem to atklāja no jauna. Vairākas šādas N. Njepsa kameras glabājas viņa dzimtajā pusē Šalonas muzejā ar kuru Latvijas Fotogrāfijas muzejs uztur kontaktus. Pēc kāda laika varbūt varēsim piedāvāt lasītājiem kādus fotouzņēmumus no pieminētajām kamerām. Uz savu mērķi pētnieks tiecās ļoti apzināti un viņš zināja ko vēlas iegūt, par to var pārliecināties no sarakstes ar brāli Klodu. Pēc neatlaidīgajiem mēģinājumiem un vairāku gadu pūliņiem N. Njepsam izdevās iegūt pirmos heliogrāfiskos uzņēmumus - tā viņš nosauca savu jaunatklājumu. Pētniekam bija grūtības veikt savus eksperimentus telpā, bet izejot dabā kur eksponēšana notiek astoņas stundas, salasītos daudz ziņkārīgo un būtu vajadzīga pat apsardze. Eksperimenti tomēr tika turēti slepenībā.

Pirmais fotoattēls pasaulē, kas tika iegūts 1826. gadā bija iegūts 20,32 x 16,31 cm liels. Tā bija cinka plate, kas pārklāta ar asfalta kārtiņu. Fotografēšana tika izdarīta caur istabas logu un tajā bija redzams pagalma skats. Tā kā eksponēšanai bija nepieciešamas astoņas stundas, tad attēla abās pusēs ir ēnas. 1827. gadā N.Njepss šo attēlu nosūtīja uz Ķevu Anglijā un tikai 1952. gadā to no jauna atrada foto vēsturnieks H.Gernsheims, un kā vecāko fotogrāfiju pievienoja savai kolekcijai. Tādi atklājumi jeb atradumi kā izrādās var notikt arī mūsdienās.

Paša izgatavotās kameras sāka neapmierināt N.Njepsu un lai iegūtu pilnīgāku, modernāku kameru, īpaši jau labāku objektīvu. Viņš griezās ar lūgumu pie viena no tolaik ievērojamākajiem Parīzes optiķiem V.Ševaljē. Tā nu iznāca, ka pirmais, kas uzzināja par N.Njepsa atklājumu (izņemot ģimeni) bija V.Ševaljē. Kad L.Dagērs triumfēja ar savu fotogrāfijas atkāšanu, tad tieši V. Ševaljē bija tas, kurš aizstāvēja N.Njepsa prioritāti nosūtot Parīzes Zinātņu akadēmijai 1829. gadā viņam aizsūtīto N.Njepsa heliogrāfiju ar lūgumu to glabāt lai pierādītu īstā fotogrāfijas atklājēja vārdu kurš bija N.Njepss.

N.Njepsa tautietis L.Dagērs Parīzē bija pazīstams kā teātra dekorators un kā diorāmas īpašnieks. Tā kā L.Dagērs savu mākslinieka talantu bija izkopis pie mākslinieka Degotti, viņa panākumi strauji progresēja un dažreiz peļņa sasniedza pat 200 tūkstoši franku gadā.

Un neskatoties uz galvu reibinošajiem panākumiem un to, ka viņa vārds nepazuda no Parīzes avīžu slejām L.Dagērs pēkšņi pievērsās pētniecībai. Tam par iemeslu bija gadījums 1823.gadā kādā vasaras dienā, kad dārza skats projicējoties caur logu slēģiem uz tikko pabeigtas gleznas nākamajā rītā bija redzams uz gleznas. Krāsā bijuši joda savienojumi, kas it kā pievērsa L.Dagēra uzmanību.

Diorāmas ēkā viņš uzbūvēja laboratoriju, kurā notika eksperimenti un kurā neviens nedrīkstēja ielūkoties. Vēlāk L.Dagērs uzņem sakarus ar N.Njepsu un pēc lielākas svārstīšanās N.Njepss 1829. gada 14. decembrī noslēdz līgumu par abu kopīgo sadarbību turpmākajos pētījumos. Vēl bija jāpaiet desmit gadiem iekams pasaule uzzināja, ka ir dzimusi fotogrāfija. Šo brīdi nepiedzīvoja N. Njepss, jo viņš mira 1833. gada 5. jūlijā 68 gadu vecumā.

1839. gada 7. janvāra sēdē Fransuā Arago, Parīzes observatorijas direktors un Francijas Zinātņu akadēmijas sekretārs sniedz ziņojumu par to, ka Njepsam un Dagēram ar kameras obskuras palīdzību ir izdevies uzzīmēt izturīgus attēlus. Šis Arago paziņojums izsauca patiesu sensāciju, kurai grūti bija noticēt, tā to atceras laika biedri.

1839. gada 19. augustā Arago oficiāli paziņo Parīzes Zinātņu akadēmijas sēdē par dagerotipijas atklāšanu. Šis paziņojums apstiprināja fotogrāfijas atklāšanu. Francijas valdība pieņēma likumu par pensiju piešķiršanu Dagēram 6000, Njepsa dēlam Izidoram 4000 franku gadā.

Interese un vēlme katram pašam iegūt dagerotipa attēlu bija tik liela, ka veikalos kuros pārdeva visu nepieciešamo bieži bija jāizsauc pat policiju. Milzīgu pagodinājumu saņēma Dagērs no daudzu valstu valdībām - Prūsijas karalis viņam piešķīra ordeni «Par nopelniem», Austrijas imperators atsūtīja tabakmaku, nobārstītu ar briljantiem. Krievijas imperators atsūtīja vērtīgu dāvanu. Akadēmijas un zinātniskās biedrības Ņujorkā, Vīnē, Minhenē ievēlēja L.Dagēru par goda biedru.

Drīz vien zinātnieki dagerotipijas procesu un kameru pilnveidoja tā, ka radās iespēja uzņemt arī portretus. Lai gan pats izgudrotājs nav īpaši vēlējies fotografēties un šo attēlu nemaz nav tik daudz. Bet kā tad Latvijas - Rīgas pilsoņi uzzināja par sensacionālo atklājumu? Kā man savulaik uzsākot pētījumus par latviešu fotogrāfiju, tad pirmā ziņa, ko izdevās atrast bija vācu laikrakstā «Rigasche Zeitung», kas publicēta 1839. gada 10. augustā, tātad vēl pirms oficiālā Arago paziņojuma 19. augustā. Tā, manuprāt, bija tempa ziņā pārsteidzoši ātra ziņa laikā, kad nebija elektroniskā pasta.

Un pirmo dagerotipu darbnīcu Rīgā atvēra kāds Dominiko de Robiani 1840. gadā, spriežot pēc uzvārda - itālis. Pirmie fotogrāfi Latvijā šajā laikā bija galvenokārt ceļojošie fotogrāfi, bieži vien vācu tautības.

1842. gadā žurnālā «Das Inland» (nr. 39) lasāms šāds paziņojums: «Kamēr par godu rudenim pilsētnieki no visām pusēm atgriežas pilsētas mūros, arī ceļotāji atgriežas dzimtenē. Gleznu izstādei, kas tika slēgta pagājušajā nedēļā un guva vispārēju piekrišanu, šī mēneša sākumā pievienojās kāda dagerotipista ateljē, kurai ir daudz apmeklētāju. Doktors Bodo de Grandins vispirms uzturoties Rīgā un Cēsīs, vēlāk Pēterburgā, pašreiz ar savu mākslas aparātu ir atgriezies šurp no Parīzes un uz kādu laiku ir iznomājis ēnu valsti.»

Dagerotipijas attēls nav tradicionālā fotogrāfija kādu mēs pazīstam, bet tas ir attēls uz apsudrabotas vara plāksnes, pie tam vienā eksemplārā, tai ir spoguļefekts un tā ievietota speciālā etvijā, kas apvilkta ar ādu un izklāta ar sanetu. Šādu paraugu Latvijā ir saglabājies gaužām maz, lielākā kolekcija ir Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, kas šobrīd apskatāma Latvijas Fotogrāfijas muzeja pamatekspozīcijā. Vēl divi dagerotipi ir Liepājas muzejā un viens pieder fotogrāfam Gunāram Bindem.

Nedaudz bagātāki esam kļuvuši, jo vienu dagerotipu muzejam uzdāvinājis Ojārs Spārītis un man laimējies ar mūsu tautietes Helēnas Hofmanes no Losandželosas palīdzību atvest divus dagerotipus un divus ambrotipus, kas pie mums ir vēl retāk sastopami.

Ambrotipija (1848 - 1880), kuras atklājējs ir Frederiks Skots Arčers, ir stikla plate, kas pārklāta ar kolodiju pēc attīstīšanas un fiksēšanas iegūst fotoattēlu, ja pamatne ir pārklāta ar melnu laku vai tumšu audumu. Ambrotipi izceļas ar līniju smalkumu un tiem nav dagerotipiem raksturīgā spoguļefekta.

Ferotipijas ( 1850 - 1930 ) atklājējs ir Adolfe Aleksandrs Martins. Kā fotoplate izmantos melns lakots dzelzs (lokšņu), kas pārklāts ar kolodiju. Attīstot un fiksējot iegūst attēlu vienā eksemplārā. Ferotipus izmantoja ne tikai pieņemtajā fotogrāfiju formātā «visit kabinet», bet arī kā brošiņas vai medaljonus. Ferotipi Latvijā ir visvairāk saglabājušies gan muzejos, gan ģimenes albumos, tikai to cilvēki nepazīst kā šī paņēmiena paraugus. Latvijas Fotogrāfijas muzejā ir diezgan liela šo interesanto uzņēmumu kolekcija un arī uzņemšanas speciālā kamera «lielgabals».