Interneta kultūra - 21.gadsmita informācijas sabiedrības sastāvdaļa

Līdz 60. gadiem lielākā daļa sociologu pastāvošo sabiedrību dēvēja par industriālo sabiedrību, par pamatu ņemot lielākās iedzīvotāju daļas nodarbinātību industriālajā sektorā. 70. gadu beigās - 80. gadu sākumā zinātnieki Bells un Toflers definēja postindustriālās sabiedrības jēdzienu, kurš norādīja, ka iepriekšējais - industriālais - sabiedrības attīstības posms ir beidzies, un ka jūtami samazinās industriālajā sfērā nodarbināto skaits.

Pēc postindustriālās sabiedrības jēdziena likumsakarīgi radās informācijas sabiedrības jēdziens, kurš raksturo nākamo sabiedrības attīstības posmu. Kā jau tas tradicionāli notiek teorētiķu sabiedrībā, definējot kādu jēdzienu, katrs piedāvā atšķirīgas jēdziena interpretācijas, tomēr galvenā informācijas sabiedrības jēga var tikt izteikta šādā formulējumā – «informācijas sabiedrība» ir sabiedrība, kurā nozīmīgākās sociālās, ekonomiskās un ražošanas aktivitātes risinās informācijas un komunikācijas sektorā, un lielākā daļa strādājošo ir nodarbināti šajā sektorā.

Ir izveidojies arī kopīgs uzskats par to, kāda tad būs šī informācijas sabiedrība, par kuru attīstītajās valstīs jau runā kā pēc pārejas posma sekojošu realitāti: «Daudzi analītiķi uzskata, ka informācijas uzkrāšana, apstrāde, uzglabāšana un pārraide ar jaudīgu telekomunikāciju tīklu starpniecību nodrošinās pamatus, uz kuriem balstīsies informācijas sabiedrības - tehnoloģiski attīstītās valstis sasniegs šo posmu jau 21. gadsimta sākumā. Tas nozīmē, ka šīs sabiedrības būs atkarīgas no komplicētiem elektroniskiem informācijas un komunikāciju tīkliem, un lielākā daļa resursu attieksies uz informācijas un komunikācijas aktivitātēm.»

Kultūras kontekstā informācijas sabiedrības teorijās dominē priekšstati par postmodernismu un postmoderno sabiedrību. «Modernais» šajā priekšstatu sistēmā ir pārmaiņas zinātnē, ražošanā un filozofijā, ko ienesa Apgaismības laikmets, kas iezīmēja feodālās sabiedrības pastāvēšanas beigas. Jēdziens «modernisms» attiecas uz laikposmu no 1880. gada līdz 1920. gadam, kas ietver klasiskajai kultūrai pretējos virzienus – impresionismu, dadaismu un sirreālismu.

Postmodernās sabiedrības teorijas piekritēji uzskata, ka pašlaik mēs dzīvojam «hiperrealitātē», kuru veido masu mediju un izklaides industrijas radīta realitātes simulācija, zīmju jūra. Kā to dēvē Ž.Bodrijārs: «Vairāk un vairāk informācijas, un arvien mazāk un mazāk nozīmes.»

Globalizējoties elektroniskajai komunikācijai, hiperreālisma piekritēji paredz negatīvas blakus parādības – gan pieaugošu zināšanu plaisu starp attīstīto un jaunatīstības valstu iedzīvotājiem, gan arī brīdina par datu neaizsargātības briesmām. Proti, datu bāzēs tiek uzkrāts daudz informācijas par indivīdiem, un to dzīve kļūst par atvērtu grāmatu tiem, kam šīs datu bāzes ir pieejamas. Dažādas institūcijas – militāras, valdības institūcijas, policija un valdība – pastāvīgi uzkrāj datus, kamēr indivīdiem, uz kuriem attiecas šie dati, nav iespējas kontrolēt šādu datu bāzu veidošanu.

Ž.Bodrijārs jau kopš sešdesmitajiem gadiem raksta par tehnoloģijas civilizācijas sintētisko dabu un kultūru, kuru nosaka sabiedrības simbolu sistēmas komercializācija. Ž.Bodrijārs deklarē, ka civilizācija ir attīstījusies trijos būtiskos posmos, kurus nosaka attiecības starp nozīmi un simbolu. Pirmajā civilizācijas attīstības posmā, kad izveidojās valoda un rakstu zīmes, zīmes tika radītas, lai norādītu uz realitāti, otrajā civilizācijas attīstības posmā, kas risinājās pagājušajā gadsimtā, lielu nozīmi ieguva reklāma, propaganda un komercializācija, un zīmes noslēpa realitāti, savukārt trešais posms ir solis uz hiperrealitāti, jo mēs pašlaik dzīvojam laikmetā, kurā zīmes sāk noslēpt realitātes ne-esamību.

Zīmes palīdz mums izlikties, ka tās kaut ko nozīmē, atzīst Ž.Bodrijārs. Tomēr visas Rietumu teorētiķu sacerētās baisās nākotnes vīzijas ar informācijas nogurdinātiem biznesmeņiem, atsvešinātiem pilsoņiem, kuriem nav bijusi bērnība ar rotaļām smilšu kastē, un datorizētām dzīvības funkcijām pašlaik var likties pārāk tālas no mūsu mazās Latvijas, kurā datori un Internets ir salīdzinoši elitāri (iespējams - par laimi).