Interneta ietekme uz komunikāciju (2)

Internets piedāvā tādas komunikācijas iespējas, kādas cilvēkam vēl nekad nav bijušas. Komunikācija kļūst par templi, ko balsta interneta lappuses, portāli, diskusiju lapas un bezmaksas e-pasta kastītes. Datoru virtuālajā vidē nepastāv līdz šim būtiskie dzimuma, rases, tautības, dzīves vietas, sociālā stāvokļa un citi priekšstati, katrs var kļūt par jebko. Komunikācija kļūst anonīma, globāla, bezpersoniska, iluzora, un šķietami droša. Internets piedāvā ko tādu, ko varētu saukt par anonīmo atklātību.

Taču tajā pašā laikā – nekad nav bijis tik viegli pazaudēt sevi, informācijas lielceļā nav vērtību kritēriju, ātrumu ierobežojumu, vecuma cenzu, gaumes, stila, humānisma un citu noteikumu.

«Pavisam nesen nākotne izskatījās šāda: datortīklu izplatība padarīs mūsu pasauli par globālo ciemu, kurā visiem būs kopīga kultūra, notiks brīva informācijas apmaiņa, informācija neko nemaksās un varēs piederēt visiem. «Tīkls» visus apvienos un iznīcinās atšķirības starp bagātajiem un nabagajiem, lielvalstīm un Trešās pasaules valstīm, Ziemeļiem un Dienvidiem. «Tīklā» neviens nezin, vai tu esi no Āfrikas vai Ungārijas, vai tu valkā sandales vai Gucci kurpes, vai tu brauc ar Porsche vai pārvietojies uz kamieļa muguras. Taču būtu lieki atgādināt, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis. «Tīkls» atspoguļo lokālo kultūru, un balstās uz cilvēku aktīvo līdzdalību. Tas piedāvā vienu un to pašu visiem un visur – tikai tad, ja esat «pieslēgts». Bet jebkurā gadījumā no katra indivīda atkarīgs, kā izmantot šo iespēju,» teikusi Estere Daisone (Dyson), «Electronic Frontier Foundation» vadītāja un «Poland Online» līdzdibinātāja.

Anonimitāte, ko sniedz virtuālās komunikācijas tehnoloģijas, cilvēku iedrošina un atbrīvo. Cilvēks sāk runāt par saviem pārdzīvojumiem, par gaišākajām un tumšākajām domām, izjūtām; viņš var darīt un teikt to, par ko varbūt kaunētos vai baidītos saskarsmē, kas notiek reālā vidē. Internets ļauj noslēpt trūkumus un nepilnības. Cilvēkam vairs nav jājūtas vainīgam sevis vai kāda cita priekšā, nav jāredz līdzpilsoņu liekulīgie vai nosodošie skatieni, nav jāsaduras aci pret aci ar savām pazemojošajām kaislībām. Tāpēc interneta lapu saturs bieži vien ne tuvu nesaskan ar ētikas, morāles vai pieklājības normām. Tāpat arī no vietējās sabiedrības «izstumtie», «nesaprastie» vai citādi «savādākie» var atrast izeju no savas vientulības un atsvešinātības, satiekot sev līdzīgus virtuālajā pasaulē. Bieži vien pat labi pazīstamiem cilvēkiem vai draugiem ir pārāk grūti atklāt sevi pilnībā, bet internets ļauj izteikties un cerēt uz atbildi, nerēķinoties ar neizpratni, neticību vai citām cilvēciskām emocijām, kādas var sagaidīt no reāla sarunu biedra. Internets mudinājis daudzus cilvēkus publicēt dienasgrāmatas, savus intīmos pārdzīvojumus, meklējot sapratni. Vai reālajā pasaulē tik labprāt atklājam savas slēptākās un personiskākās domas? Parasti ne, vismaz dzīves laikā.

Komunikācija internetā daudziem cilvēkiem pamazām aizstāj komunikāciju reālajā pasaulē, ar reāliem un ķermeniskiem cilvēkiem. Tiek izgudrotas arvien jaunas tehnoloģijas, kas ļauj sazināties un mijiedarboties virtuālajā realitātē. Šāda tehnika tiek izmantota arī pavisam praktiskiem mērķiem, piemēram, pilotu apmācībai. Virtuālās realitātes tehnoloģiju attīstība devusi ierosmi ne vienam vien zinātniskās fantastikas stāstam, romānam, filmai. Tādas filmas kā «Matrix» spilgti atspoguļo noskaņas mūsdienu pasaulē, modernā cilvēka sapņus. Cilvēka fantāzija aizklīdusi līdz stāstiem par iespēju ķermeni pieslēgt datoram un pašam kļūt par kādas tīkla spēles dalībnieku. Kā evolūcijas nākamais posms nereti tiek uzlūkoti kiborgi – cilvēciskas būtnes, kuru bioloģiskā ķermeņa nozīmīgas un sarežģītas daļas tiek aizvietotas ar tehnoloģisku ekvivalentu. Tas saskan ar tradicionālajiem naratīviem, kas apcer cilvēka eksistences iespēju ārpus ķermeņa. Vēl vairāk, internets ne tikai ļauj atklāties, tas cilvēkam ļaut kļūt par ko vien viņš vēlas. Cilvēks var būt tas, par ko viņš sapņo būt. Cilvēks var radīt pats savu realitāti, savus priekšstatus, savu paštēlu gadījumā, ja vēlamais nesakrīt ar reālās dzīves pieredzi.

Jaunās iespējas un interneta ietekmi uz saskarsmi var vērtēt gan pozitīvi, gan negatīvi. Internets atvieglo saskarsmi un sniedz iespējas sazināties ar cilvēkiem, kas citādi būtu neaizsniedzami. Taču kāda ir indivīda vieta un loma šajā virtuālajā vidē? Vai kaut kur tīmekļa pinekļos nepazūd pats cilvēks? Alans Sondheims ir rakstījis: «Es sarunājos ar svešinieku, ar nezināmu būtni, ar spiegu, kas ienāk no ārpasaules, ar izlūku, kurš slēpjas ēnās. Vai es esmu šis spiegs? Vai uz mani skatās? Manas bailes ir visur, bailes no neiespējamas tuvības, no izsekošanas, no ekshibicionisma, mana balss apklust un izzūd vados.»

Cilvēkam internets piedāvā trīsdimensionālas pasaules fantāziju. Virtuālo ceļojumu skaits kļūst arvien lielāks, un var jautāt, kādu veidu ķermeņi klejo pa kibertelpu? Visbiežākā atbilde ir «nekādi». Virtuālā vide nodrošina ārpusķermeņa pieredzi, līdz ar to mainās ķermeņa nozīme, ķermeņa uzskatījuma pamati. Tiek meklētas iespējas interneta lietotājiem izmantot elektroniskus ķermeņus, lai komunicētos ar citiem kibertelpas lietotājiem. Virtuālās realitātes aizstāvji uzskata, ka šādas tehnoloģijas iznīcinās ierobežojumus, ko uzliek individuāla lietotāja fiziskās un kulturālās īpatnības – cilvēks spēs pieredzēt daudz vairāk, nekā tas iespējams ar viņa fizisko ķermeni, kā arī varēs izmantot savu virtuālo ķermeni, lai eksperimentētu ar dažādiem pašidentitātes konceptiem. Taču brīvība no fiziskā ķermeņa nenodrošina brīvību arī no kulturāliem ierobežojumiem vai īpatnībām. Interneta tēlos tāpat atspoguļojas dominējošās vērības un konflikti sabiedrībā, noteikti dzimuma vai rases, nacionalitātes koncepti.

Tomēr interneta un virtuālās vides ietekmi pašidentitātes un kulturālās perspektīvas izpratni nevar noliegt. Internets ļauj veidot un mainīt savu identitāti, vienlaikus pieņemt vairākas identitātes. Internetā, īpaši čatā, bieži notiek komunikācija starp neīstām, izdomātām personībām. Cik īsta ir šī komunikācija?