Brīvu un neatkarīgu masu informācijas līdzekļu veidošana

Visā pasaulē, kas nesen atbrīvojušās no autoritārā un totalitārā režīma, ir atskartušas, ka politiski brīva sabiedrība nevar pastāvēt bez neatkarīgiem masu komunikācijas līdzekļiem. Tādēļ ka demokrātija ietver publiskas diskusijas un sabiedrības iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā, brīva ideju, uzskatu un informācijas apmaiņa ir ļoti būtiska. Avīzes, žurnāli, radio un televīzija kalpo gan diskusiju forumu, gan informācijas avotu lēmumu pieņemšanai.

Atklātas sabiedrības veidošana nav viegls uzdevums. Ja pasaules jaunizveidotās demokrātijas grib saglabāt un paplašināt savas nesen izcīnītās brīvības, gan valsts, gan privātajā sektorā jāattīsta institūcijas, kas atspoguļo un uztur brīvu domu apmaiņu. Šīs jaunās institūcijas nereti uzkrauj atbildības smagumu gan žurnālistiem, gan politiķiem. Ievērojams poļu redaktors (kas agrāk strādāja pagrīdes avīzē) sūdzējās par jaunās liberalizētās sistēmas radītajām grūtībām. «Kādas te ir problēmas?», viņam jautāja. «Pēc garajiem apspiestības gadiem jūs tagad varat brīvi rakstīt.» «Tā ir», viņš atbildēja, «bet tagad mums jānoskaidro, vai tā patiešām ir.» Žurnālistiem, politiķiem un dažādām amatpersonām jāapgūst grūtais uzdevums, kā līdzās pastāvēt brīvā, atklātā sabiedrībā. Pat sen izveidotās demokrātijās šī līdzās pastāvēšana ir smaga cīņa. Jaunizveidotajās demokrātijās to panākt ir gan grūtāk, gan neatliekami svarīgāk.

Masu komunikācijas līdzekļu brīvības un neatkarības pakāpe ir atkarīga no trim galvenajiem faktoriem. Pirmais ir darbības regulēšana; otrais - spējīgu menedžeru atrašana un ekonomiskā dzīvotspēja jaunā tirgus apstākļos, trešais - profesionālisma un atbildības pakāpe.

Masu komunikācijas līdzekļu darbības regulēšana

Autoritārās sabiedrības masu komunikācijas līdzekļus pārsvarā kontrolē valsts. Valstīm visā pasaulē uzsākot savu politisko un ekonomisko sistēmu liberalizāciju, par svarīgu izvirzās uzdevums atbrīvot gan presi, gan radio un televīziju no valsts kontroles. Karols Jakubovičs, poļu Radio un televīzijas reformu komitejas priekšsēdētājs, raksturoja šo problēmu sekojoši: «Šis nav jautājums par kādu noteikumu atcelšanu. Mums nekādu noteikumu nekad nav bijis, pietika ar ierēdni aizkulisēs, kurš mums noteica, kas darāms. Tagad mums jārada likumu un noteikumu sistēma, pēc kuriem būtu veidojamas neatkarīgas programmas gan valsts, gan privātajā sektorā».

Attiecībā uz iespiestajiem masu informācijas līdzekļiem noteikumu veidošana ir vienkāršāka. Faktiski nav nepieciešami citi noteikumi kā vispāratzītie likumi par autortiesību aizsardzību un neslavas celšanas un apmelošanas aizliegšanu. Šo likumu robežās ikvienam, kam ir līdzekļi iespiest kādu materiālu, to arī jāatļauj darīt. Labs piemērs ir Dienvidkoreja. Viņu gadījumā radio un televīzijas pārraides pakļautas tehniskiem ierobežojumiem. Radio un televīzijas kanālu potenciālo skaitu ierobežo šaurais frekvences spektrs. Tādēļ kādam ir jāizlemj, kas un kurā frekvencē var translēt. Tādējādi notiek zināma regulēšana.

Lai gan translēšanas regulēšana bieži ir nepieciešama veidojot brīvas komunikācijas sistēmu, šādai kontrolei jābūt minimālai. Visefektīvākā ir sistēma, kad valsts un privātā sektora raidstaciju neatkarība tiek nevis ierobežota, bet gan veicināta. Pieprasot lai preses, radio un televīzijas žurnālistiem būtu nepieciešamas licences, valstij tiek piešķirta pārāk liela loma. Savienoto Valstu Konstitūcijas labojumā skan brīdinājums: «Kongress nedrīkst pieņemt nevienu likumu, kas ierobežotu preses brīvību.»

Raidījumu satura politiskā kontrole ne tikai ierobežo brīvību, bet var pārvērst raidījumus par farsu. Piemēram, kad Vācijas valdība uzstājās par Horvātijas diplomātisko atzīšanu, Horvātijas televīzijas vadība aizliedza rādīt filmas par pirmo un otro pasaules karu, kurās Vācija tiek atspoguļota tai nelabvēlīgā gaismā.

Ir grūti atbrīvoties no tik ierastās valsts kontroles. Lai gan Albānija mēģina liberalizēt tās masu komunikācijas līdzekļus, 1991. gadā debates par masu mēdiju likumu tika balstītas uz pieņēmumu, ka visi masu komunikācijas līdzekļi būtu regulējami un ka vārda brīvība ir kaut kas tāds, ko valsts piešķir tiem, kas to pelnījuši. Gala rezultātā pieņemtais projekts faktiski pakļauj kontrolei visu, ieskaitot žurnālus un grāmatas. Tajā arī norādīts, ka jebkuras darbības realizēšanai nepieciešama valsts licence, kas gan būs viegli pieejama. Šis projekts tagad atlikts, tiek izskatīti jauni projekti. Tomēr vēl nav skaidrs, vai galīgais likums atzīs to, ka atklātā demokrātiskā sabiedrībā vārda un preses brīvība cilvēkam dota no dzimšanas, un tā nav jāpiešķir ar speciālu ministrijas izdotu atļauju.

Masu komunikācijas līdzekļu saimnieciskās darbības organizēšana

Preses, radio un televīzijas komunikācijas ķēdē iespēja brīvi izteikt savu viedokli ir tikai viens no šīs ķēdes posmiem. Otrs vitāli svarīgs posms ir iespiešana un izplatīšana attiecībā uz presi un translēšanas nodrošināšana attiecībā uz radio un televīziju. Šis ir ne tik daudz politiskas, kā ekonomiskas dabas jautājums.

Dažās valstīs tipogrāfijas atrodas valsts kontrolē. Valdība var viegli sašaurināt iespiešanas iespējas, patvaļīgi uzliekot cenas, ierobežojot iespiešanas jaudu un sarežģījot darba grafiku. Problēmas var rasties arī gadījumā, ja valsts organizē avīžu papīra piegādi. Piemēram, Urugvajā tika radīta īpaša ekonomiskā politika vietējo papīra ražotāju aizsardzībai; rezultātā ievērojami cēlās papīra cenas, kas apdraudēja nelielo preses izdevumu eksistenci. Savukārt Meksikā valsts sektoram papīra ražošanā vairs nav monopoltiesību. Tas tagad mēģina konkurēt tirgū, uzlabojot papīra kvalitāti un regulējot cenas.

Turklāt valstij bieži pieder arī monopols sakarā ar iespēju kontrolēt pastu un avīžu kioskus. Neizdarība šajā jomā, nepietiekama izplatīšanas jauda vai tieša atteikšanās izplatīt kādu preses izdevumu arī var izjaukt komunikāciju un tādējādi efektīvi darboties kā netiešā cenzūra.

Ja šāda veida ierobežojumi tiek novērsti, presei nākas saskarties ar vēl nopietnāku problēmu, ko rada nevis valsts kontrole, bet gan brīvais tirgus. Preses izdevumu skaits pārsniedz tirgus jaudu, un to menedžeru skaits, kas spēj padarīt avīzes un žurnālus ienesīgus, ir neliels. Daudzi preses izdevumi paraduši saņemt valsts vai partiju subsīdijas. Tie var izrādīties nespējīgi konkurēt jaunajā tirgus sistēmā, pat ja ir visādā ziņā demokrātiski. Daži preses izdevumi izdzīvos, izmantojot sensācijas un citas nevēlamas rietumu presē izmantotas tehnikas. Vēl citi pielāgosies tirgum. Citi, kā daudzi izdevumi Ungārijā un Polijā, mēģinās izdzīvot, piesaistot ārzemju partnerus. Tomēr nenovēršami daudzi izputēs.

Radio un televīzijai ar neatkarību saistītās problēmas ir lielākas nekā presei, un pārraižu politiskā ietekme uz sabiedrību ir vēl lielāka. Kā norādīts iepriekš, darbības sākuma posmā pieļaujama valdības līdzdalība, jo jāregulē frekvenču diapazons. Tas var arī novest pie nepārtrauktas valdības iejaukšanās. Gandrīz visas valdības un politiķi vēlas kontrolēt televīziju, dažiem tas arī izdodas. Televīzija ir milzu spēks, īpaši valstīs, kur darbojas tikai pāris kanālu, kas ir galvenais komunikācijas līdzeklis ar cilvēkiem lauku rajonos.

Kā tad izraut radio un televīziju no valsts rokām un radīt ekonomiski dzīvotspējīgu neatkarīgu privātā un sabiedriskā sektora pārraižu sistēmu? Pirmais solis, protams, ir izbeigt valsts monopolu uz radio un televīziju. Viens veids, kā ienest pārmaiņas radio un televīzijas darbībā, ir pasludināt tiesības uz brīvu komunikāciju, kā redzams Eiropas cilvēktiesību deklarācijas 10. pantā. Tad var izdot likumu, ar mērķi aizsargāt radio un televīzijas neatkarību gan sabiedriskajā, gan privātajā sektorā.

Viedokļu dažādības izteikšanas iespējas var atvieglot ieviešot dažādas komerciālās pārraides formas. Visvieglāk radīt daudzveidību var ar mazo radio staciju palīdzību, kurām nav vajadzīgi lieli kapitālieguldījumi. Faktiski visā Austrumeiropā jaunas radiostacijas saņem licences. Savukārt, lai izveidotu liela mēroga komerciālo televīziju, vajadzīgs laiks, jo tās uzturēšanai nepieciešama ziedoša tirgus ekonomika, ar nepieciešamību pēc reklāmas, kas nodrošinātu šādas televīzijas ienākumus.

Ārvalstu investīcijas var palīdzēt jauno radio un televīzijas staciju finansēšanu, bet pakāpeniski tām pašām jākļūst rentablām. Tās nedrīkst uz visiem laikiem palikt atkarīgas no ārzemju investoru periodiski piešķirtajām summām. Pat visaugstsirdīgākie un drosmīgākie investori zaudēs ieinteresētību, ja redzēs, ka tiem pastāvīgi būs jāfinansē nerentabli uzņēmumi.

Vienlaicīgi ar privāto komercpārraižu ieviešanu, jāpārveido arī valsts radio un televīzijas darbība. Pastāv uzskats, ka radio un televīzijai jābūt privātām struktūrām un ka tikai tirgus spēkiem jānosaka, kurš izdzīvos. Šis princips pagaidām nevar tikt attiecināts uz jaunizveidotajām demokrātijām, jo to ekonomika vēl nav pietiekoši stipra, lai tuvākajā nākotnē varētu atļauties komerctelevīzijas uzturēšanu.

Vēl viens viedoklis ir, ka jāļauj valsts sistēmai sabrukt dabīgā ceļā. Tomēr tāds sabrukums radītu vakuumu, kuru visticamāk izmantotu ārvalstu uzņēmēji. Ārvalstu investori nav bīstami, izņemot gadījumus, kad viņi ir vienīgie darītāji kādā jomā. Radio un televīzijai jāatspoguļo sabiedrība, kurā tie funkcionē. Tādēļ translācijas tīkli, kuros dominē importētās programmas, vienalga vai tās ir ārvalstu vai pašmāju īpašums, rada bažas, īpaši, ja tās ir vienīgās.

Tātad mērķis ir pārveidot valsts radio un televīzijas darbību, ko gan finansiāli, gan satura ziņā kontrolē valsts, par neatkarīgu sabiedriskā sektora sistēmu, kas saņem zināmu valdības atbalstu, bet kas ir maksimāli nodrošināta pret politisko spiedienu. Tomēr jāpanāk vēl vairāk. Pēc autoritāro valstu pieredzes sabiedriskā sektora darbību parasti vada neefektīvs un uzpūsts birokrātiskais aparāts. Tas nespēs izdzīvot bez radikālas pārkārtošanas, kas padarītu to ekonomiski dzīvotspējīgu un liktu tam efektīvi izmantot krietni mazāk līdzekļu. Tas jāpārveido un jāsašaurina, lai varētu izdzīvot jaunajos ekonomiskajos apstākļos. Tomēr šādas pārejas realizēšanai jaunajos tirgus ekonomikas apstākļos trūkst vadības iemaņu. To apgūšanai būs nepieciešama apmācība un pieredze, neiztiekot bez dažādiem pārpratumiem un kļūdām. Tam varbūt pat būs vajadzīga jauna menedžeru paaudze.

Viens veids, kā radīt dzīvotspējīgu privāto sektoru neliela un mazattīstīta tirgus apstākļos, ir reģionālā kooperācija. Kopā mazās valstis var atļauties lielāka mēroga pasākumus. Darbojoties kopīgi, tās var «iegūt lielāku svaru» tirgū. Satelītu tehnika dod iespējas izplatīt programmas vairākās valodās plašākā reģionā. Piemēram, satelīts var pārraidīt signālu, kas sastāv no viena attēla, un audio ieskaņojumiem vairākās valodās uz simtiem privāto vietējo televīzijas staciju. Vietējās stacijas var izvēlēties vienu valodu un retranslēt šo programmu vietējo viļņu diapazonā. Darbojoties atsevišķi, šīm stacijām ierobežoto līdzekļu dēļ ir grūti nodrošināt pilnu režīmu. Protams, lai šāda sistēma būtu iespējama, ir nepieciešama politiska vēlēšanās sadarboties un spēja atteikties no šauru nacionālo interešu realizēšanas.

Gan ASV, gan Lielbritānijā pastāv šādas sadarbības modeļi. Lielbritānijā, piemēram, komerciālās televīzijas sistēma darbojas kopējā režīma, piecpadsmit atsevišķām kompānijām veidojot kopīgu nacionālās televīzijas režīmu. ASV katrs televīzijas tīkls ir saistīts ar simtiem filiāļu staciju, kam tas piedāvā programmas.

Vēl viena politiska nepieciešamība ir nodrošināt pilnīgu etnisko un valodu minoritāšu vajadzību apmierināšanu. Ar minoritātēm saistīti iespējami eksplozīvi jautājumi var tikai saasināties, ja tos izslēdz no radio un televīzijas interešu loka. Vēršanās pie šīm minoritātēm ir daudz vieglāka, ja to veic ar reģionālo, nevis lielo staciju starpniecību.

Solis sadarbības virzienā ir divpusējas vienošanās, kādas tika panāktas starp Poliju un Baltkrieviju. 1992. gada jūlijā Polijas un Baltkrievijas televīzijas parakstīja vienošanos par programmu apmaiņu un sadarbību to radīšanā. Šī vienošanās paredz informācijas, ziņu, pārraižu, filmu un izklaidējošo programmu bezmaksas apmaiņu. Polijā dažas no šīm programmām tiks raidītas baltkrievu valodā tur dzīvojošajai baltkrievu nacionālajai minoritātei, un Baltkrievijā dažas programmas būs poļu valodā turienes poļu etniskās minoritātes vajadzībām.

Ļoti svarīgi jautājumi, kas risināmi, veidojot jaunu, daudzveidīgāku programmu sistēmu, ir frekvenču un translācijas jautājumi. Daudzās valstīs frekvenču sadales organizēšana tiek uzskatīta par profesionālo noslēpumu, un daudzi speciālisti negrib par to runāt. Komunistiskajā pasaules daļā frekvenču sadales organizācija bieži bija valsts noslēpums.

Jaunajās demokrātijās komunikācijas brīvību var atvieglot, paradot frekvenču sadales organizēšanu par pārskatāmu procesu, lai katrs pilsonis var sekot šim procesam un ietekmēt šajā jautājumā pieņemtos lēmumus. Reorganizācija var sākties ar kopējās raidīšanas jaudas izvērtēšanu, kas valstij atvēlēta pēc starptautiskiem noteikumiem, un šīs jaudas pārdalījumu visā valstī. Piemēram, vai pārāk liela jauda nav piešķirta militārdienestiem, atstājot pārāk maz civilajām un komerciālajām programmām. Nākošais solis ir izvērtēt, cik efektīvi tiek izmantots spektrs. Vai nav iespēju spektrā iespiest vairāk staciju? Parasti atbilde ir apstiprinoša.

Translācija ir tikpat svarīgs jautājums. Daudzās valstīs sakaru ministrija kontrolē visas radio un televīzijas translācijas iekārtas, uzliekot augstas cenas par saviem pakalpojumiem. Šādai sistēmai ir divi trūkumi: cenas par translāciju var būt patvaļīgi augstas, un ministrija pēc savas patikas jebkurā brīdī var to pārtraukt. Sabrūkot totalitārajam režīmam, daudzas ministrijas centušās maksimāli palielināt savu peļņu, patvaļīgi paceļot translācijas maksu. Šis cenas paaugstinājums radījis papildus problēmas esošajām stacijām un apgrūtinājis jauno uzņēmēju ienākšanu mēdiju tirgū.

Brīva tirgus radīšana šiem pakalpojumiem ne tikai paaugstinātu efektivitāti, bet arī novērstu politiskās iejaukšanās iespējas. Noteikti tehnisko parametru robežas ikvienam, arī pašiem translētājiem, būtu jāatļauj būvēt raidītājus un piedāvāt dažādus pakalpojumus. Pieļaujama būtu tarifu sistēmas ieviešana, pielīdzinot radio un televīziju komunālajiem pakalpojumiem - kā ūdens un elektrības izmantošana. Sistēma darbotos tā, ka kādi regulējoši orgāni noteiktu raidīšanas tarifus, kas aprēķināti, lai arī paši raidītāji gūtu mērenu peļņu. Tomēr vislabākais būtu translācijas pakalpojumu brīva tirgus izveidošana.

Programmu veidošanā, tāpat kā translācijās, galvenais mērķis ir neatkarība un daudzveidība. Protams, tā kā frekfenču spektrs ir ierobežots, ne jau katrs var veidot savu staciju. Pat ja frekvenču spektra organizācija ir nevainojama, pastāv zināmas robežas. Bet pastāv vēl citi veidi, kā veicināt daudzveidību. Ne jau visi programmu veidotāji tiecas pēc savas stacijas iegūšanas, viņi grib translēt savas programmas, un viņiem vajadzīga iespēja iziet programmu tirgū. Viens veids, kā sekmēt daudzveidību, ir panākt, lai stacijas translē ne tikai savas programmas, bet arī neatkarīgu programmu veidotāju programmas.

Piemēram Lielbritānijā, 25 procentiem no televīzijas programmām jābūt neatkarīgo veidotāju radītām. Viens no kanāliem (Channel 4) vispār neveido savas programmas, bet pilnībā translē tikai neatkarīgās programmas.

Neatkarīgo programmu industrijai ir milzu priekšrocības. Tas ne tikai nodrošina dažādību, bet arī dod iespēju tirgū ienākt jauniem uzņēmējiem ar relatīvi zemām sākuma izmaksām. Piemēram, pēc tam, kad programma parādīta kādā kanālā vienu vai divas reizes, tās veidotāji var pārdot tiesības to raidīt citur, piemēram, ārvalstu tirgū, videokasetēs un caur bezvadu sakaru kanāliem.

Šī neatkarīgā uzņēmējdarbība ir svarīga brīvas komunikācijas sistēmas sastāvdaļa. Tas cilvēkiem dod iespēju dzirdēt dažādus viedokļus un pasargā radio un televīziju no politiskas iejaukšanās un citiem draudiem to neatkarībai.

Profesionālisms un masu komunikācijas līdzekļi

Daudzas problēmas komunikācijas jomā jaunizveidotajās demokrātijās nemaz nav saistītas ar trūkumiem valdības darbībā, bet gan ar pašu žurnālistu neatbilstību jaunajiem apstākļiem. Nebūtu reāli gaidīt, lai žurnālisti jaunajos brīvās sabiedrības apstākļos būtu spējīgi izdarīt profesionāli nevainojamus spriedumus. Sabiedrībā, kas tikko atbrīvojusies no represīvās sistēmas un pakļauta tirgus šoka terapijai, parasti nevalda augsti ētiskie standarti.

Tiesiskas sabiedrības juridiskie pamati ir vāji, korupcijas iespējas – plašas. Interešu konflikta izpratne nav dziļa, un cīņā par izdzīvošanu sabiedrības intereses bieži tiek izmantotas savtīgos nolūkos. Piemēram, dažas avīzes Meksikā pamazām sāk pārveidot sistēmu, kad žurnālisti arī pārdod reklāmu, kas rada nopietnu interešu konflikta problēmu. Likums par masu mēdiju darbību nevar ietvert visus šos jautājumus. Svarīgi ir arī tas, kā darbojas vispārējie likumi, piemēram, par īpašuma tiesībām, bankrotu un līgumiem.

Kā presē, tā radio un televīzijas darbībā brīvība var kļūt par apgrūtinājumu, jo prasa atbildību. Nav novēršams tas, ka cilvēki teiks, rakstīs un pārraidīs bezatbildīgus izteikumus, kas var tikai palielināt sociālās un politiskās problēmas. Šādu stāvokli nevar labot ar represīvām metodēm, bet gan pievēršoties profesionālo iemaņu un vērtējumu attīstīšanai.

Atklāti represīvā likuma par radio un televīziju piemērs nāk no Rumānijas. Tā otrajā pantā lasāms:

1. Vārda brīvība radio un televīzijā nedrīkst kaitēt cilvēka cieņai, godam vai privātai dzīvei vai apdraudēt cilvēka tiesības sava paštēla veidošanai.

2. Ar likumu aizliegta valsts un tautas apmelošana, kūdīšana uz karu vai nacionālo, rasu, šķiru vai reliģiju naidu, kūdīšana uz diskrimināciju, teritoriālo separātismu vai vardarbību, kā arī amorāla attieksme pretstatā augstai indivīda morālei.

3. Aizliegta tādas informācijas pārraidīšana, kas pēc likuma ir slepena vai var kaitēt valsts drošībai.

4. Pilsonisko atbildību par radio un televīzijas pārraidītās informācijas saturu, kas var radīt materiālas vai morālas dabas zaudējumus, likuma priekšā nes translēšanas licences īpašnieks vai radio un televīzijas stacijas īpašnieks, kas pārraidījis šo informāciju.

Šie likumi pieņemami tikai kā uzvedības kodekss, bet 39. panta projektā par kriminālatbildību teikts:

1.2. panta nosacījumu pārkāpšana pārraižu veidošanā uzskatāma par pārkāpumu, kas sodāms ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem mēnešiem līdz pieciem gadiem.

2. Ja pārraižu veidotājs pārkāpj 2. panta 2. un 3. punktu, soda mēru nosaka pēc krimināllikuma, ieslodzījuma ilgumu palielinot par diviem gadiem.

Rumāņu bailes ir viegli saprotamas. Galu galā cilvēki nevar iemācīties justies atbildīgi, kamēr viņiem šī atbildība nav piešķirta. Nesaprātīgu žurnālistu neprofesionālie spriedumi var aizkaitināt, bet pret tiem nevar cīnīties ar krimināllikumu palīdzību, kas atbildības vārdā apslāpē brīvību, bet gan ar pārliecināšanu, piemēru un izglītības līmeņa celšanu.

Dažās jaunajās demokrātijas valstīs represiju un pagrīdes polemikas gadi noveduši pie tā, ka cilvēki vairāk paļaujas uz viedokli nekā uz objektīvi sniegtu informāciju. Daudzi lasītāji pat būs neizpratnē, jo nezinās, ko domāt. Brīvība rada jaunas, atšķirīgas problēmas, un tai jārada jauni standarti. Objektīva informācijas sniegšana mudinās lasītājus pārbaudīt faktus un izveidot savu vērtējumu.

Radio un televīzijā vārda brīvība un licenču sistēma nenovēršami radīs pārpratumus. Televīzijā, kuras radītie spilgtie tēli var ietekmēt daudzu cilvēku uzskatus, viedokļa, godīguma un mēra izjūtas trūkums ir īpaši bīstams. Ja žurnālistiem trūkst veselīga, profesionāla viedokļa, nenovēršami atbildības vārdā radīsies prasība pēc ierobežojumiem. Tādēļ ka radio un televīzija izmanto ierobežotus valsts resursus un licence radīšanai tiek dota, vai tai vajadzētu tikt dotai, lai kalpotu sabiedrības interesēm, brīvības nosargāšanai vitāli svarīgs ir saprātīgs redakcijas viedoklis.

Protams, brīvība jāsaprot arī kā brīvība kļūdīties. Būs vajadzīgi gari mācību gadi, kuros pieļautas arī kļūdas, lai radītu atbildīgu, objektīvu žurnālistiku. Šajos procesos žurnālistiem jāmāca izprast politiķu un dažādu amatpersonu vajadzības un sociālās gaidas, un politiķiem un amatpersonām jāmēģina novērtēt žurnālistu profesionālās vajadzības. Ļoti noderīga izrādās nelielu semināru organizēšana, kur tiek izmantotas lomu spēles un hipotētiskas situācijas, lai izpētītu žurnālistu, valdības amatpersonu un politiķu nostāju dažādos sabiedrībai svarīgos jautājumos.

Ir ļoti grūti novilkt robežu starp pamatotu sūdzību par avīzes vai televīzijas programmas saturu un nepamatotu spiedienu uz izdevējiem un programmu veidotājiem. Spēja saskatīt šo robežu ir izšķiroši svarīga, un tā kā to nevar definēt ar likuma palīdzību, to laikam gan var iemācīt tikai pieredze. Ir vairāki veidi, kā dažādas sabiedrības grupas var ietekmēt masu mēdijus un kā tie, kas strādā masu komunikācijas līdzekļos var iemācīties būt atsaucīgāki uz sabiedrības problēmām. Piemēram, efektīvs paņēmiens ir vēstules redaktora, Vairākas avīzes (reizēm arī televīzijas stacijas) ASV, Kanādā, Itālijā, Zviedrijā, Brazīlijā un citur algo cilvēku – ombudsmenu – kas izskata pilsoņu sūdzības un tādējādi palielina dažādo iestāžu atbildību sabiedrības priekšā. Dažreiz viņus dēvē par «lasītāju advokātiem», un viņi studē lasītāju sūdzības un jaunus informācijas avotus, lai panāktu precizitāti un godīgu attieksmi; bieži viņu pētījumi tiek publicēti. Viņu darbs parasti netiek pakļauts redaktora kontrolei, tādējādi viņiem tiek dota iespēja darboties kā neatkarīgiem pašmāju kritiķiem.

Secinājumi

Pat ja panākta masu komunikācijas līdzekļu brīvība, prese pielāgojusies brīvā tirgus apstākļiem un žurnālisti jūtas atbildīgi sabiedrības priekšā, uzvara vēl nav pilnīga. Cilvēkiem jāiemācās dienu no dienas dzīvot sabiedrībā ar brīvu presi, radio un televīziju. Viņiem jāmācās atrisināt domstarpības, nepakļaujot vispārpieņemto ideju par neatkarīgu redakcijas spriedumu pārāk stingram spiedienam.

Nav viegli dzīvot brīvas domu apmaiņas gaisotnē, īpaši, ja trūkst demokrātisko tradīciju. Tomēr šai brīvībai ir milzu priekšrocības. Demokrātiska sabiedrība iespējama tikai tad, ja pastāv neatkarīgi masu komunikācijas līdzekļi. Bez brīvas domu apmaiņas valsts, tāpat kā visa tauta ir nedzirdīga.

Redakcijas piezīme: Šis materiāls ir pārpublicēts no 1991. gadā iznākušajām brošūrām un materiāliem par brīvu un neatkarīgu masu mediju viedošanu un redakcionāli ir atstāts praktiski bez izmaiņām.