Laikraksta «The Washington Post» ētikas principu deklarācija

Turpinot ieskatu dažādu masu mediju ētikas kodeksos, šoreiz ielūkosimies 1989. gadā publicētajā laikraksta «The Washington Post» ētikas kodeksā, jeb, kā viņi to dēvē – ētikas principu deklarācijā. Šis pielikums pārpublicēts ar «The Washington Post» atļauju kā izraksts no rokasgrāmatas «The Washington Post Deskbook on Style» otrā izdevuma, ko sastādījis un rediģējis Tomass Lipmans (Thomas W. Lippman).

Laikraksts «The Washington Post» ir apņemies noskaidrot patiesību godīgi, uzstājīgi, ar atbildības izjūtu, bez bailēm tikt iespīlētam kādās speciālās interesēs, kā arī neizrādot nevienam īpašu labvēlību.

«Washtngton Post» reportieri un redaktori apņēmušies, ka jebkurš uzdevums jāveic godīgi, atklāti, balstoties uz vispārpieņemtiem priekšstatiem par patiesību. Pretēji viedokļi jāmeklē profesionāli, ierastām metodēm. Jāatspoguļo to personu komentāri, kuras raksta materiālā tiek apsūdzētas vai izaicinātas. To personu darbības motīvi, kuras uzspiež mums savus viedokļus, ir jāizskata rutinēti, tādejādi nonākot pie atziņas, vai šie motīvi ir cēli vai zemiski, acīmredzami vai apslēpti.

Mēs pilnībā apzināmies, ka vara, ko esam mantojuši kā brīvās pasaules galvaspilsētas vadošā rīta avīze, uzliek mums īpašu atbildību:
- ieklausīties lajos cilvēkos, kuri neliek pie vārda,
- izvairīties no jebkāda veida augstprātības izpausmēm,
- ar pieklājību un vaļsirdību vērsties pie sabiedrības.

Interešu konflikts

Laikraksts ir apņēmies izvairīties, kad un kur tas vien ir iespējams, no interešu konflikta jau tā iedīglī. Mēs šajos jautājumos esam pieņēmuši stingru rīcības plānu, apzinoties, ka līdz ar to būsim daudz ierobežotāki, nekā tas ir ierasts privāta biznesa pasaulē, īpaši uzsveram to, ka:
- Mēs paši sedzam savus izdevumus,
- Mēs nepieņemam nekādus dāvinājumus no ziņu avotiem, informācijas sniedzējiem,
- Mēs neakceptējam braukšanu bez maksas,
- Ne mēs meklējam, nedz arī akceptējam priekšrocības darījumos, kas tiktu sniegti, ņemot vērā mūsu stāvokli sabiedrībā. Izņēmumi šiem dāvanu nepieņemšanas noteikumiem ir tikai daži, un tie ir skaidri saprotami - piemēram, ielūgumi uz maltīti varētu tikt pieņemti, ja tie ir gadījuma rakstura un nevainīgi, bet ne tad, ja tie atkārtojas vai ir jau iepriekš aprēķināti,
- Sarīkojuma apmeklēšana bez maksas ir aizliegta, ja tas nav bezmaksas sarīkojums visai publikai. Vienīgais izņēmums attiecināms uz, tām vietām, kuru biļetes netiek pārdotas apmeklētājiem, bet rezervētas presei. Taču, kad vien iespējams, šādu vietu piedāvājums ir jāapmaksā,
- Mēs strādājam tikai laikrakstam «The Washington Post» un nevienam citam bez augstākstāvošās vadības atļaujas. Strādājot neatkarīgā laikrakstā tam raksturīgajā manierē, ir nesavienojami tajā pašā laikā būt iesaistītam blakus aktivitātēs un strādāt citās darba vietās. Saistība ar valdību ir viena no visnevēlamākām rīcībām.
- Rakstot par biznesa un finanšu tirgiem, lai izvairītos no reāliem vai tikai briestošiem interešu konfliktiem, visiem Biznesa un Finanšu nodaļas žurnālistiem ir jāatklāj savi finansu ieguldījumi un investīcijas šīs nodaļas atbildīgā sekretāra (Managing editor) vietniekam. Konflikta izraisīšanās iespējas skar ne tikai Biznesa un Finansu nodaļas žurnālistus.
- Visiem reportieriem un redaktoriem, lai kur viņi ari nestrādātu, ir jāatklāj saviem departamentu vadītajiem jebkādas finansiālās intereses, kas varētu konfliktēt vai izraisīt interešu konfliktu pienākumu veikšanas laikā. Savukārt departamentu vadītājiem ir jādara zināmi savi finansiālie darījumi atbildīgajam sekretāram, redaktoram (Managing editor).
- Mēs nepārdodam savus materiālus nevienam un nepiekrītam publiski uzstāties bez departamenta vadības atļaujas. Materiālu pārdošana var tikt pieļauta tikai tādā gadījumā, ja «The Washington Post» tajos nav ieinteresēts, un tikai tad, ja šie materiāli parādās tajos sabiedriskās saziņas līdzekļos, kuri nekonkurē ar «The Washington Post»,
- Ir svarīgi, ka netiek akceptēta tādu materiālu pārdošana, tāpat honorāri, kas kaut kādā veidā varētu tikt iztulkoti kā slēpta naudas balva,
- Mēs pieliekam visas vajadzīgās pulēs, lai būtu brīvi no pienākumiem pret ziņu sniedzējiem vai pret kāda cita īpašām interesēm. Mums jābūt piesardzīgiem no iespējām «sapīties» ar tādiem, kuri ieņemamā amata dēļ kļūst par žurnālistikas interešu un apskates cienīgu objektu. Kā mūsu personiskajai, tā arī profesionālajai uzvedībai ir jābūt tādai, kas nediskreditētu ne mūsu profesiju, ne arī laikrakstu «The Washington Post» kopumā,
- Mēs izvairāmies aktīvi iesaistīties jebkurā atbalstītāju pulkā - vienalga, vai tā būtu politika, vai sabiedriskās lietas, sociālā darbība vai demonstrācijas, kas varētu kompromitēt vai it kā kompromitēt mūsu spējas korekti sniegt reportāžu vai rediģēt,
- Nebūtu taisnīgi radiniekus pakļaut laikraksta «The Washington Post» likumiem, bet jāņem vērā, ka viņu amats vai iesaistīšanās kādos darījumos varētu kompromitēt mūsu godīgumu. Jūsu tuvāko ģimenes locekļu vai citu mājinieku biznesa un profesionālās saites ir jāatklāj departamenta vadītājiem.

Reportieru loma

Reportieriem vajadzētu pielikt visas pulēs, lai paliktu skatītājos, būtu skatuves strādnieki nevis skatuves zvaigznes, tāpat arī ziņas sniegtu un nevis veidotu, lai gan pēc Votergeitas šim laikrakstam, kā arī presei kopumā kļūst arvien grūtāk to realizēt.

Reportieri ziņu vākšanas laika nedrīkst sagrozīt savu piederību. Viņi nedrīkst sevi identificēt kā policijas darbinieku, ārstu vai vēl ar kaut ko citu, bet tikai un vienīgi kā žurnālistu.

Kļūdas

Šis laikraksts ir apņēmies izskaust kļūdas, ko esam pieļāvuši, un izlabot tās, kuras ir atklātas. Precizitāte ir mūsu mērķis, atklātība ir mūsu aizsardzība. Personas, kas pievērš uzmanību mūsu kļūdām, ir jāuzklausa ar pienācīgu cieņu.

Avotu norāde

«The Washington Post» ir apņēmies atklāt visus informācijas avotus, kad vien tas iespējams. Ja mēs vienojamies aizsargāt avotu piederības anonimitāti, tad šo avotu identitāte nevienam ārpus «The Washington Post» netiek izpausta.

Pirms jebkura informācija tiek akceptēta bez pilnām norādēm, reportieriem jāpieliek visas pūles, lai to reģistrētu. Ja tas nav iespējams, reportieriem vajag apsvērt iespēju informāciju meklēt citā vietā. Ja tas attiecīgi nav iespējams, tad reportieriem jālūdz informācijas sniedzējam norādīt avotu piederības slēpšanas iemeslus un tos iekļaut raksta materiālā.

Jebkurā gadījumā daži identificēšanas veidi gandrīz vienmēr ir iespējami - piemēram, norādot uz departamentu vai amatu, kas jānorāda reportāžā.

Pseidonīmi netiek lietoti.

Tomēr laikraksts «The Washington Post» apzināti neatklās ASV izlūkdienesta aģentu uzvārdus, izņemot ārkārtējus gadījumus, ko izvērtē vadošie redaktori.

Plaģiātisms

Izmantojot citu laikrakstu un saziņas līdzekļu materiālus, norādei uz tiem jābūt pilnīgai. Plaģiāts žurnālistikā ir nepiedodams grēks. Šī laikraksta politika ir publiski atzīt citu izdevumu darbu, ja tie ir publicējuši materiālus, par kuriem savukārt vēlas rakstīt «The Washington Post».

Šajā skaidri noteiktajā funkciju sadalījuma nav paredzēts, lai no jaunāko ziņu slejām izslēgtu godīgumu un taisnīgumu, vispusīgu un dziļu reportāžu, analīzi vai komentārus, ja šāda veida materiāli ir uzskatami apzīmēti par tādiem.

Taisnīgums un godīgums

Laikraksta «The Washington Post» reportieri un redaktori ir apņēmušies būt taisnīgi un godīgi. Kamēr argumentu objektivitātei var būt bezgalīgi daudz, tikmēr taisnīguma un godīguma jēdziens ir kaut kas tāds, ko redaktori un reportieri var viegli uztvert un tam sekot. Taisnīgums un godīgums rodas vienkāršu paradumu rezultāta:
- Neviens raksta materiāls nav godīgs, ja tas izlaiž vissvarīgākos vai visnozīmīgākos faktus. Godīgums sevī ietver pabeigtību.
- Neviens raksta materiāls nav taisnīgs, ja tas ietver sevī nebūtisku informāciju, kas pasniegta uz nozīmīgu faktu rēķina. Taisnīgums ietver sevī būtisko.
- Neviens raksta materiāls nav godīgs, ja tas apzināti vai neapzināti maldina vai pat krāpj lasītāju. Godīgums ietver sevi atklātumu - būt patiesam pret lasītāju.
- Neviens raksta materiāls nav taisnīgs un godīgs, ja reportieri noslēpj savus aizspriedumus vai emocijas aiz tādiem izveicīgiem, maznozīmīgiem vārdiem kā «noraidīt», «lai gan», «neuzkrītoši», «mierīgi», «pieļauj». Taisnīgums prasa nesamākslotību, nevis izrādīšanos.

Uzskati

Šajā laikrakstā ziņu sleju atdalīšana no komentāru un viedokļu slejām ir pārdomāta un pilnīga. Šis sadalījums ir paredzēts, lai kalpotu lasītājam, kas var iegūt faktus no jaunāko ziņu slejām un priekšstatus par uzskatiem komentāru un viedokļu slejas.

Nacionālas un sabiedrības intereses

Laikraksts «The Washington Post» ir vitāli saistīts kā ar valsts, tā arī ar sabiedrības interesēm. Mēs ticam, ka šīm interesēm vislabāk var kalpot ar iespējami plašāku informācijas izplatīšanu. Tas, ko federālās valdības amatpersona uzskata par valsts interesēm, nav automātiski pielīdzināms pašām valsts interesēm. Tāpat arī tas, ko vietējas varas amatpersona uzskata par vietējās sabiedrības interesēm, nav automātiski pielīdzināms vietējās sabiedrības interesēm.

Gaume

Laikraksts «The Washington Post» ciena gaumi un pieklājību, tai pat laikā saprotot, ka sabiedrības izpratne par gaumi un piedienīgumu pastāvīgi mainās. Vārds, kas bijis nepieņemams iepriekšējai paaudzei, var kļūt par daļu no vispārpieņemtās leksikas nākamajā paaudzē. Bet mums jāizvairās no rupjībām. Mums arī jāizvairās no rupjiem vārdiem, ja vien tie nav tik nozīmīgi raksta materiālam, ka to neizmantošanas gadījumā raksts zaudētu jēgu. Nekāda gadījumā rupjie vārdi nedrīkst tikt izmantoti bez izpildredaktora, atbildīgā sekretāra vai viņa vietnieka apstiprinājuma.

«The Washington Post» pirmie darbības principi

Pēc tam. kad Jūdžins Meijers (Eugene Meyer) 1933.gadā nopirka laikrakstu «The Washington Post» un sāka pārvaldīt to kā ģimenes īpašumu, kas turpinās vēl šodien, viņš publicēja šos principus:

Laikraksta misija ir paust patiesību, cik vien pilnīgi tā ir izdibināta.

Laikrakstam ir jārāda visa patiesība, cik dziļi tā iepazīta attiecībā uz svarīgāko kā Amerikā, tā arī visā pasaulē.

Laikrakstam, kā jaunāko ziņu izplatītajam, ir jāievēro tādas pat pieklājības normas kā džentlmenim privātā dzīvē.

Visam tam, ko šis laikraksts publicē, ir jābūt piemērotam gan jauniem, gan veciem lasītājiem.

Laikrakstam ir jāpilda pienākums pret saviem lasītājiem un visu sabiedrību, bet ne pret privātīpašnieka interesēm.

Patiesības meklējumos laikrakstam jābūt gatavam upurēt savu materiālo veiksmi, ja šāda rīcība būs nepieciešama sabiedrības labā.

Laikrakstam nav jābūt kādu speciālu interešu sabiedrotajam, tam jābūt taisnīgam, brīvam un veselīgam savos uzskatos par sabiedriskām lietām un cilvēkiem sabiedrībā.