Pasaules gaisma
Pasaules gaisma savu mūziku dēvē par pusakustisku postpanku, un iedvesmas avotu ilustrācijai piemin agrīno «The Cure» un «Swans». Ne mazāk tuva viņiem ir Novosibirskas underground karalienes Jankas Djagiļevas, Aleksandra Balašova, Jegora Ļetova un citu austrumzemes pagrīdes mūziķu daiļrade. Virtuves sesija, kuras galveno instrumentālo pavadījumu uzņemas akustiskās ģitāras spēlmanis - tāds ir daudzu grupu sākums. Tajā, ka, atšķirībā no daudziem vēlāk elektriskākiem sastāviem, Pasaules gaismā akustiskā ģitāra turpināja dominēt, arī beidzoties inkubācijas periodam, daļa vainas ir Imanta ģitāras kvalitātei - pietiekami laba, lai no tās varētu izdabūt pašpietiekamu, pārliecinošu skaņu, daļa vainas - Gaismas turpmākā vokālista un dziesmu tekstu autora nepatikai pret elektriskām stīgām. Pasaules gaismas dziesmu monotonitāte negarlaiko, melodiskums nav iepriekšzināmu dziesmu rakstīšanas citātu summa: vienā vārdā, «Billboard» terminoloģijā runājot, katra viņu dziesma ir hits. Jau pieminētajā virtuvē 2001. gada decembrī kolektīva dzimšanas laikā atradās ģitārists Imants Daksis un grupas «Depo» basists Juris Tipa. Šogad sastāvam pievienojies ir arī projekta «STandART» taustiņnieks Kalvis Kluburs. Pirmais Pasaules gaismas oficiālais koncerts notika 2002. gada jūnijā bērnu svētkos Rīgā Daugavas stadionā. Nevienu bērnu viņi neesot saraudinājuši - varbūt arī tas ir netiešs apstiprinājums viņu depresīvo melodiju, kā saka Juris, dzīvi apliecinošajam raksturam.
Uldis Beitiņš un Uldis Timma
Kā duets viņi uzstāsies pirmo reizi. Parasti puiši spēlē kopā ar pavadošo sastāvu, bet šoreiz, īpaši šim pasākumam ir sagatavojuši atsevišķu programmu. Uldis Beitiņš kā ģitārists šauram klausītāju lokam ir pazīstams jau ilgāku laiku. Virtuoza, gadiem trenētā ģitārspēle, kas ir šī mūziķa galvenā rakstura īpašība, atstāj neaizmirstamu iespaidu uz katru, kas to dzird. Tagad viņš ir nodibinājis arī savu mūzikas skolu, kurā apmāca topošos ģitāristus: «Es nekad neesmu bijis tāds mūziķis, kuram būtu jākoncertē un jāieraksta savi diski. Es esmu skolotājs», tā Uldis raksturo sevi.
«Pie Velna»
Pirms gada trīs puiši izdomāja joka pēc piedalīties Latvijas Lauksaimniecības universitātes «Fokfestivālā». Trīs dienas iepriekš samēģinot tikko tapušās kompozīcijas, puiši pirmo reizi šādā sastāvā uzkāpa uz skatuves. Pēc pasākuma projekta pamatsastāvs mainījās un mutes ermonikas aizstāja vijoles spēlētāja, kas papildināja skanējumu arī ar savu samtaino balsi. Pēc četriem koncertiem «Saksofonā» kādā studijā Rīgā tika ierakstīts «demo» materiāls un Pie Velna tika uzaicināti nospēlēt «Siena šķūnī». Savu stilu puši dēvē kā intelektuālu postfolku, kas radies, ietekmējoties no Ufo, «Iļģiem», Ričija Blekmora un «Inokentijs Mārpla». Pašreizējā sastāvā ir četri instrumenti: akustiskā ģitāra, blokflauta, mutes ermoņikas un vijole. «Konstatējām, ka folkmūzika savā mūsdienīgākā izpildījumā sniedz patiesu baudījumu, visas dziesmas rodas dabiski, kā smērētas. Tekstus un mūziku domājam paši, ir gan viena tautasdziesma, kuras teksts ir aizgūts no lielās folkloras vāceles. Mēs vienkārši daram to, kas mums patīk, un gan mūsu, gan daudzu cituprāt tas arī lieliski sanāk...», stāsta Artūrs Ļubļinskis, viens no grupas dalībniekiem.
Mazī
Mazī ir jauns, bet jau sevi apliecinājis talants no Kokneses. Viņa izpilda gan blūza un džeza klasiskās un skanīgākās melodijas, gan arī jaunas un vēl nezināmas dziesmas. Mazī ir tikai 18 gadu, bet viņa jau ir paguvusi «paspīdēt» uz lielākām un mazākām skatuvēm. Jau četru gadu vecumā meitene apņēmusies nodarboties ar dziedāšanu, ko ietekmēja arī viņas vēlākā aizraušanās ar hipiju jeb «puķu bērnu» kustības pētīšanu. Pēc vairāku gadu darba 2000. gada vasarā piedaloties konkursā «Dziesma manai paaudzei» ar Dženisas Džoplinas dziesmu «Mercedes Benz», viņa ieguva pirmo vietu. Vēlāk meitene piedalījusies vairākos muzikālos projektos, kas cits pēc cita izjucis un tikai pēc tam, kad 2003. gadā Mazī aizbrauca uz «Saulkrasti Jazz 2003» festivālu, viņu pamanīja Latvijas skanīgākā balss Olga Pīrāgs, kuras koncertus 2003. gada beigās un 2004. gada sākumā jaunais talants iesildīja. Pati Mazī par savu aizraušanos ar mūziku saka: «Vai es novilktu ilgāk kā nedēļu bez mūzikas? Es nezinu... Man šķiet, es vienkārši nomirtu no tukšuma. Lai gan arī tukšumam ir sava skaņa, vai ne?» Pēdējais koncerts viņai bija Jelgavā, atklājot pazīstamā mākslinieka - scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša gleznu izstādi «Izkrāsoju Pats!».
Indra Leitāne
Divdesmitgadniece ar fotogrāfiju nodarbojās jau piecus gadus. Viņa ir praktizējusi fotomākslu pie Jura Zēberga un Jura Bindes. Ar saviem darbiem ir piedalījusies vietējā un starptautiskā mēroga konkursos. Pa šo īso radošo laiku jau paguvusi uztaisīt divas personālizstādes. Izstādē «Brīdi pirms...» apskatāmi darbi, kas tapuši vienā rītā. Pati māksliniece darbus raksturo ar vārdiem: «dūmakaini debesu spīdekļi virs dzimtenes», kas gan neesot jāuztver nopietni. «Ar fotogrāfijām ir tāpat kā ar mūziku - nav svarīgs žanrs, svarīga ir kvalitāte,» skaidro Indra Leitāne.
Inese Kalniņa
Ineses Kalniņas darbu izstāde «Alternatīva» šī gada sākumā jau bija skatāma jelgavniekiem. Šī ir izstādes otrā parādīšanās plašākām tautām. Izstādē apskatāmi darbi, kas veidoti dažādos mazpazīstamos mūzikas pasākumos Latvijā - skolās, klubos, kultūras namos, mācību iestādēs, festivālos un individuālajos brīvdabas koncertos. Rotaļājoties ar sižetu, krāsu un kompozīciju māksliniece ir panākusi lielisku un ļoti reālistisku atspoguļojumu Latvijas alternatīvās mūzikas dzīves ikdienai, kas pasniegta caur kvalitatīvu fotogrāfiju.