Cilvēku fotogrāfs (4)

Fotogrāfi ir kārtīgi veči, bet bildējamie ļaudis vienmēr ir bijuši gana dažādi.

Vairāk gan nejaušas intereses mudināti pēc jaunajiem fotocensoņiem raksturīgiem mēģinājumiem  iemūžināt ziemīgas sestdienas pēcpusdienas mieru, kā arī vietējo ļaužu un viņu mājdzīvnieku nesteidzīgās gaitas Vēja, Ludviķa un Bauskas ielas rajonā, apstājamies pie kāda nama skatloga gandrīz iepretim Torņkalna kapiem, Vienības gatvē. Aiz stikla skatāmas pabalējušas melnbaltas un krāsainas ainavu un portretu fotogrāfijas, bet uzraksts liecina, ka te atrodas Rīgas foto.

Atverot durvis un sperot tikai vienu soli, pārkāpjam laiku atpakaļsecībā vismaz par diviem gadu desmitiem. No portreta pie dzelteni rakstainajām sienām pretim raugās jaunava ar nevainīgu skatu, kura ir neticami līdzīga tautā iemīļotajai aktrisei un tautā mazāk mīlētās komisāra vietas kandidātes tēla veidotājai, zem padomijas stila rakstāmgalda stikla izkārtotas zaļganbrūnas melnbaltās bildes no ļaužu īsteni vai neīsteni laimīgajiem dzīves brīžiem.

No blakus telpas iznāk vecāka gadagājuma vīrs ar acenēm, kurš tik pašsaprotami un konkrēti apvaicājas par apmeklētāju vēlmēm, ka tik pat pašsaprotami izzūd neizpratne par savādo vidi un pēc pāris minūtēm jau cenšos iestudēt pareizo smaidu. Telpā noklikšķ elektrības slēdzis, pēc mirkļa iedegas ar audumu apvilktas gaismas lampas un gaidu, ka tūlīt izlidos putniņš no fotogrāfa Jāņa Boriseviča vācu fotokameras Praktica, kas ražota pirms manas nākšanas pasaulē. Vienības gatvē atrodas viens no vecākajiem fotosaloniem Pārdaugavā, bet Jānis te strādā jau vairāk nekā trīsdesmit gadu.

Goda dēļu mākslinieks

«Reiz te ienāca kāda kundze un ilgi stāvēja, atminēdamās, ka jaunībā te tikusi bildēta,» stāsta fotogrāfs Jānis. Pastkartes un liecības vēsta, ka fotosalonu Vienības gatvē 1927.gadā atklāja Jevgēnijs Berngards, un toreiz tas esot bijis viens no pirmajiem fotosaloniem Pārdaugavā. Salons savus zelta laikus, jādomā, piedzīvoja padomju laikos, kad tas bija sadzīves pakalpojumu kombināta Rīgas foto fotosalons numur trīspadsmit un vienlaicīgi tur bijuši nodarbināti divi fotogrāfi, retušētājs, kasiere, laborante, apkopēja, kā arī daudzi praktikanti te guvuši pirmās iemaņas fotografēšanā, filmu attīstīšanā un bilžu kopēšanā. Par tiem laikiem vēl šodien liecina telpas stūrī novietotā paviljona fotokamera, ar kuru Jānis ik gadu bildējis arī daudzo apkārtējo rūpnīcu darbiniekus portretattēlus goda dēļiem. «Es zināju, kāda izmēra fotogrāfijas vajadzīgas goda dēļiem rūpnīcā 1.Maijs, un kādas — 7.Novembrim,» smejas amizantais fotogrāfs. Vislielākā fotografēšana esot bijusi pirms darbaļaužu svētkiem maijā.

Tajos laikos cilvēki bieži nākuši fotografēties uz fotosalonu — kāzās, kristībās, lielās dzimšanas dienās, arī vienkārši bez iemesla visa ģimene ieradusies kopā nobildēties. Jānis atceras, ka salonā fotografējis zināmas ģimenes vairākās paaudzēs. Tāpat ļaudis bildēti dokumentiem un atmiņu vākiem, piemēram, beidzot skolu. Vēlākos gados populāra kļuvusi fotografēšanās iepazīšanās sludinājumiem. Nākušas gan sievietes, gan vīrieši, bet visi tādi nerunīgi un tā kā noslēgti. Jānis esot iemācījies viņus sazīmēt — lielākais vairums lūdzis nobildēt gan līdz viduklim, gan visā augumā. Fotogrāfs tad esot skaidri un gaiši arī jautājis: «Vai bildes priekš iepazīšanās?» Klienti tad pārsteigti esot izsaukušies — jā!

Jānis nekad skolās fotogrāfa amatu nav mācījies. Jau agrā bērnība viņam tā lieta ļoti interesējusi, un pats to saviem spēkiem arī apguvis — bildēt sācis ar fotokameru Ļubiteļ. Desmit gadus nostrādājis Dobeles fotosalonā, kura darbinieki ievērojuši labi sabildētās filmas, ko viņš nesis attīstīt, un piedāvājuši darbu par izbraukuma fotogrāfu. Septiņdesmito gadu sākumā bijusi iespēja samainīt dzīvesvietu uz Rīgu, un no 1974.gada viņš fotografē Vienības gatvē. Jānis pieder to fotogrāfu paaudzei, kas bildē bez eksponometra, jo tas esot ievietots viņa galvā. Vienu pēc otra viņš izrāda fotoaparātus — ikdienā klienti tiek bildēti ar pirms vairākiem gadu desmitiem Vācijā ražotu fotokameru Praktica MTL5, citviet glabājas Zenit un Kijev ar platleņķa objektīvu, bet svētdienās kāzu fotografēšanai iegādāta fotokamera Minolta. Ar amata brāļiem un māsām šajos laikos Jānis īpaši nesazinās, bet zinot, kuri strādā apkārtējos fotosalonos. Fotogrāfi esot kārtīgi veči, taču lielā daļa arī ļoti īpatnēji. Viņiem piemītot tāda kā lielummānija un sāncensība, kas izpaužoties, ja, piemēram, vienlaikus sarīkojumu bildē vairāki amata brāļi. Jānis domā, ka fotogrāfam jābūt gandrīz vai nemanāmam. Par sievietēm fotogrāfēm tiek teikti labi vārdi.

Baznīca un fotosalons

«Tagad esmu kā mācītājs. Te nāk gandrīz kā pie paša mācītāja Rubeņa,» stāsta Pārdaugavas fotogrāfs, kurš pirms desmit gadiem pēc paša vārdiem esot noprihvatizējis darbnīcu numur trīspadsmit iepretim Torņkalna baznīcai un nodibinājis individuālo uzņēmumu Agija. Deviņdesmito gadu sākumā apkārtējās rūpnīcas tikušas slēgtas un šis pilsētas rajons pavisam pieklusis. Ziemas vakaros, ejot mājās no darba, esot gluži neomulīgi. Aukstajās ziemas dienās salonā ienākot pie uguns pasildīties bomži, no kuriem garojot grūti panesams smārds, taču mēle neklausot atteikt. Otra apmeklētāju daļa esot vecāka gadagājuma kundzes, kuras nāk runāties. Atveroties durvis un atskanot jautājums — vai jūs te vēl strādājiet? «Jā, esmu vēl dzīvs!» tā atbildot Jānis. Viņš skaidro, ka viegli neiet, jo reiz uzklausītas, viņas nākamreiz atgriežoties jau uz vēl garāku stāstīšanu ar jaunības dienu bilžu kaudzi somā. Esot grūti atteikt un izskaidrot, ka viņam dāmu autobiogrāfija nemaz nešķiet interesanta. Citreiz nākoties tik intensīvi klausīties, ka vakarā esot pilna galva, taču kundzes aizejot laimīgas.

Tie ļaudis, kuri te vēl aizvien dzīvo, bieži nefotografējas, jo tam neatliekot naudas. Reiz ienākusi veca tantiņa un skaitījusi santīmus, lai samaksātu vienu latu par pases bildēm. «Es naudu neņēmu un nobildēju tāpat,» skaidro Jānis. Sieviņa sēdējusi un raudājusi, bet pēc nedēļas atnesusi pašas salasītus ābolīšus. Gadoties, ka nākamie jaunlaulātie sarunā fotogrāfu uz kāzu bildēšanu baznīcā, bet pēdējā brīdi piezvanot un tā paša naudas trūkuma dēļ atsaka. Jānis domā, ka tagad vispār cilvēki mazāk svin svētkus un uz fotosalonu arī nedodas tik bieži kā senāk, bez tam gandrīz vai katrās mājās esot savs muļķa aparāts (tautā sauktais ziepju trauks — aut.piez.). Tas esot viegls, ērts un ģimenes vajadzības apmierina. Šad un tad pēdējā laikā vecmāmiņas atnesot laika zoba sagrauztās jaunības dienu bildes restaurēšanai, kas esot ļoti darbietilpīgs process.  Līdztekus darbam savā salonā, fotogrāfs strādā arī izbraukumos. Šobrīd visbiežāk dodoties fotografēt dokumentiem tos cilvēkus, kuri esot piekalti mājās — invalīdus un paralizētos, kā arī tos, kuri ievietoti fizisko un garīgo kaišu ārstniecības iestādēs.

Fotogrāfs garajā darba mūžā esot saticis daudz dažādu ļaužu un piedzīvojis gana traģisku situāciju — gan kāzās, gan bērēs, kas nu rosina pasmaidīt. Viņš atminas zaldātu no tuvīnās armijas daļas, kurš pusstundu pie spoguļa taisījis frizūru, tad uzlicis cepuri un devies fotografēties. Tāpat kādu pusmūža kundzi, kas vēlējusies kailfoto. Viņa bijusi jābildē vakarā pēc salona slēgšanas, lai darbu nejauši neiztraucē ienākuši cilvēki. Sieviete skaidrojusi, ka vīrs kļuvis vienaldzīgs un nu vēlējusies kailfoto, ko ielikt vīra lasāmajā grāmatā. «Kaut ko tādu var izdomāt tikai sieviete,» pēc gadiem ironizē fotogrāfiju autors. Un piebilst, ka sieviete pēc fotografēšanās aizgājusi palēkdamās. Tomēr nesen tepat salonā esot bijis gadījumu, kad smaids sastindzis uz lūpām. Salonā ienācis tik vājš onkulis, kurš izskatījies it kā būtu iznācis no koncentrācijas nometnes, un teicis, ka vēlas nofotografēties pasei. Stāvējis pie spoguļa, viļājis avīzes bumbas, ko aizlicis aiz vaigiem, lai izskatītos mollīgāks.

Jānis piemet kurināmo un piever dzelzs krāsniņas durvis. Ziemā te esot jākurina nepārtraukti, jo vecā māja ir auksta. Šajā sestdienas pēcpusdienā neviens apmeklētājs mūsu sarunu vairāku stundu garumā par cilvēkiem un fotoaparātiem laikmeta griežos nav iztraucējis. Tieši pulksten divos gan noskanēja telefona zvans, jo Jāņa sieva ik dienu šajā laikā zvana, lai novēlētu labu apetīti. Pāris reizes fotosalonā uz tualeti ienāca pārdevēja no avīžu kioska līdzās un taksometra šoferis, kuri esot, pēc Jāņa vārdiem, savi cilvēki. «Peļņa te nesanāk» skaidro fotosalona īpašnieks. Gadu desmitos esot iegājies paradums ik rītu celties un doties uz darbu.  Jānis skaita, ka dienā dokumentiem nobildē vidēji trīs četrus cilvēkus, kā arī daži nodod safotografētās filmiņas. Šobrīd uz vietas bildes netiekot taisītas, jo pirkt dārgu tehniku pie tik neliela klientu skaita neatmaksājas, tāpēc Jānis filmas ved uz fotolaboratoriju. Taču viņš ievērojis, ka pēdējā laikā cilvēki atkal interesējas par melnbaltajām fotogrāfijām, kuras viņš te pats uz vietas pēc nofotografēšanas un filmas attīstīšanas varētu kopēt. Savest laboratoriju darba kārtībā salona dibentelpā, kurā izklaidus sakrauti putekļaini palielinātāji, glancētāji, vanniņas, pudeles ar seniem foto šķīdumiem, esot iespējams dažu dienu laikā.

Aiz fotosalona loga dienu pamazām nomainījusi zilā stunda un pieturā pulcējas ļaudis, kuri gaida pilsētas tramvaju mazo brāli ar tikai vienu vagonu, lai dotos virzienā uz pilsētas centru. Jānis rāda iepriekšējā sestdienā nofotografētās bildes un ieliek tās aploksnē, piebilzdams: «Lai attēlā redzamā drostaliņa nenosaltu.» Pa ceļam uz mājām iegriežos pastā, lai nākamās pirmdienas rītā mamma mazpilsētā saņemtu aploksni ar bildi, kurā meita pozē dežūrsmaidu padomju laiku salonā uz zaļu aizkaru fona līdzās mākslīgo augu un ziedu pušķim.