Kurp liksim «Prāta vētru» nākamreiz? (1)

Lai gan pirms tūres sākuma vēl bijīgi šo rindu autors minēja, ka Jelgava būtu jādēvē par pilsētu, kurā piedzima Vētra, velkot paralēles ar kurzemes pilsētu, kurā piedzima vējš, tad tagad drīzāk viņš ir nobijies no tā, ka, pirms diviem gadiem uzstādot apmeklētības rekordu «Skonto» stadionā, tagad Mežaparka estrādē grupai, kurai līdzi dzīvots un justs ir jau vairāk kā desmit gadu, nākamās Latvijas tūres laikā vairs nebūs kur uzstāties, jo lielākas ietilpības vietas pie mums vēl nav uztaisītas. Foto: Sergejs Bižāns.

Ir aizvadīta šīs vasaras un galu galā Latvijas vēstures vispār lielākā kādu mūziķu tūre. Turpat 80 000 skatītāju sešos koncertos ir noskatījušies jelgavnieku «Prāta vētras» koncerttūres «Četri krasti» koncertus.

Viss sākās ar ikdienišķu preses konferenci Cēsīs, kur pirms pirmā koncerta 5. augustā puiši saņēma «zelta disku» par 8000 Latvijā pārdoto albuma «Četri krasti» kopiju un Latvijā raksturīgā žurnālistu atturīgā jautāšanas maniere jau pēc pārdesmit minūtēm lika «prātniekiem» paziņot: «Nu tad ko? Dodamies uz koncertu un lai notiek kas notikdams!». Tam sekoja pirmais koncerts, pirmie iespaidi un pirmais pārsteigums, pat šoks, ieraugot to, uz ko ir spējīgi jelgavnieki. Iespaidīgās konstrukcijas, gaismu šovs, lielais videoekrāns un salīdzinoši vienkāršā skatuves dalībnieku horeogrāfija līdz ar prieku 9000 Cēsu koncerta apmeklētājiem ieraudzīt «dzīvajā» sen neredzētos puišus nāca arī sajūsma par iespaidīgo skatuvi, jau pirmās dziesmas - «Četri krasti» laikā.

Koncertu virtuāli varētu sadalīt trīs lielās daļās: pirmā daļa ar jaunā albuma un veco dziesmu miksli, «Veronikas» iznāciens un trešā daļa ar superhītiem un pārējām jaunā albuma dziesmām.

Jau sākot skanēt «Četriem krastiem», kad puiši tikai iekārtojās uz skatuves, publikas emocionālais saviļņojums raksturojams kā īpaši augsts, kaut īstenībā viss vēl ir tikai sācies un jau pēc «Online» un «Pilota tima», kad Renārs Kaupers beidzot sasveicinās ar publiku un piesaka koncerta sākumu (līdz Rīgai šis pieteikuma teksts jau bija izstiepies līdz četrām valodām), «Tin Drums» laikā publika beidzot atverās un sāk izkristalizēties ne vien pirmajās rindās esošo fanu spalgās balsis, bet arī pārējo tūkstošu bļāvieni, spiedzieni un plaukšķināšana. Par faniem runājot – bez jau ierastajiem bariņiem no dažādām pasaules malām, kas koncerta sākumā izkar savus karogus pie skatuves, kā jaunums bija arī citādāk definējami fani, piemēram, nevienā koncertā neiztrūka bez Mihelsona atbalsta grupas, kas izmantoja katru izdevību, lai paziņotu par sava elka apbrīnošanu un kas, protams, nepalika neievērota arī no mūziķu puses.

Kamēr lēnām un mierīgi grupa turpina barot publiku ar saviem hitiem, tai skaitā zviedru aktrisei Grētai Garbo veltīto «Rudeni», iepriekšējo albumu tituldziesmām - «Kaķēnu» un «Colder», pienāk brīdis, kad Renārs atgādina skatītājiem par traģiski zaudēto grupas dalībnieku Mumiņu, kam velta dziesmu un pēc tam uz tumšas skatuves spēlējot «Spacemumiņu», uz lielā ekrāna tiek demonstrēti vēsturiski kadri ar basista video un fotouzņēmumiem. Šai brīdī dažs labs pagūst apraudāties, citi, savukārt, tam pat nepievērš uzmanību.

Tam seko klusuma brīdis, kura laikā tiek gatavots īpašais pārsteigums – uz garās publikā ieejošās mēles gala tiek izvietoti mūzikas instrumenti un mikrofoni, un «Prāta vētra», atgādinot par «Rolling Stones» koncertā redzēto, sāk savu «Veronikas» iznācienu, parādot publikai, ka Mihelsons var spēlēt arī basģitāru, Roga itin labi jūtas ne tikai pie bungām, bet arī ar akordeonu, bet Kaupers ar Jubaltu var savstarpēji zāģēt ģitāru stīgas ne sliktāk par «AC/DC» dalībniekiem. Trakulīgais šovs turpinās teju pusstundu, nospēlējot gan «Lidmašīnas», gan «Čiekurus», gan stipri nopietnāko «Elpo», kuru izdodās nobeigt ar agresīvu dziesmas «kaveru». Šovs tiek noslēgts, tehniķiem atņemot spēlējošajiem «prātniekiem» instrumentus, atstājot uz skatuves Rogu, kas stāv uz sava krēsla un dauza uz skatuves palikušo «drobeni», bet Jubalts priekšā vēl haotiski trinkšķina akordu savārstījumu. Rīgā šai brīdī puiši bija tik emocionāli pacilāti, ka neviļus, un kā izskatījās, pašam Jānim par izbrīnu šis akordu savārstījums pārvērtās dziesmas «Satisfaction» pirmajos akordos. Simboliski, vai ne?

Pēdējā koncerta daļā izpildītās dziesmas jau tā laimīgo publiku tikai papildina ar vēl un vēl piemeklētiem «gabaliem». Šeit ir jāatminās Jēkabpils, kur koncerta beigās, izpildot dziesmu «Skoļzkije Uļici» grupai tieši tāpat kā pirms gada Mežaparkā uzstājoties «Sugababes» vietā festivālā «re:loud» pievienojās draugs no Latvijā plaši pazīstamās Vladivostokas rokgrupas – Iļja Lagutenko. Cik liels bija sarūgtinājums, ka Iļja nevarēja būt arī un noslēguma koncertu, jo, domājams, pāri par 40 000 atnākušo tā būtu kā papildporcija saldajam ēdienam.

Ja novērtē tūres «Četri krasti» koncertus desmit baļļu sistēmā, tad Jelgavas un Rīgas koncerti, bez šaubām, būtu pelnījuši desmitniekus, tomēr, kaut arī dažādi sīkumi, kurus pamanīt varētu vienīgi uz visiem koncertiem bijušie, nedaudz noplacināja koncerta krāšņumu un pilnīgumu Ventspilī un Kuldīgā, tomēr nevarētu teikt, ka koncerts būtu vērtējams sliktāk par septiņām ballēm. Cēsis un Jēkabpils savukārt deviņniekus ir pelnījušas katra savu iemeslu dēļ – kā tūres atklāšanas koncerts un kā brīnišķīgs koncerts vietā, kur publika pie kaut kā tik liela nav pieraduši.

Lai gan pirms tūres sākuma vēl bijīgi šo rindu autors minēja, ka Jelgava būtu jādēvē par pilsētu, kurā piedzima Vētra, velkot paralēles ar kurzemes pilsētu, kurā piedzima vējš, tad tagad drīzāk viņš ir nobijies no tā, ka, pirms diviem gadiem uzstādot apmeklētības rekordu «Skonto» stadionā, tagad Mežaparka estrādē grupai, kurai līdzi dzīvots un justs ir jau vairāk kā desmit gadu, nākamās Latvijas tūres laikā vairs nebūs kur uzstāties, jo lielākas ietilpības vietas pie mums vēl nav uztaisītas.