«Sorry, esmu bijis pārāk aizņemts ar Āfriku...» (12)

Lettiņu iespaidi un pārdomas par «U2» «Vertigo Tour» koncertu 5. jūlijā Katovicē, Polijā.

Ilgi gaidītais koncerts sākas. Uz skatuves iznāk visi četri U2 dalībnieki un ķeras vērsim pie ragiem. Stāvam pa labi no skatuves un redzam labajā pusē novietoto ekrānu ar Bono un Adamu Kleitonu. Stadions ir saviļņots, un pēc Vertigo seko I Will Follow, Electric Co., Elevation, New Year’s Day, Beautiful Day, I Still Haven’t Found What I’m Looking For, All I Want Is You. Klātesošie dzied līdzi, tā ka reizēm grūti saklausīt skaļruņus skatuves priekšā.

It kā viss ir kārtībā un mūsu priekšā ir viena no pasaules labākajām grupām- dzīvās roka leģendas, astoņdesmito gadu karstākā grupa, deviņdesmito gadu iespaidīgākā grupa, roka monstri, megagrupa, superzvaigznes. Grupa, kas ir mainījusi priekšstatu rokkoncertiem, izveidojot vēl nebijušus šovus: 1992. gadā - ar ZOO TV un 1997. gadā - ar Popmart. Grupa, kas sarakstījusi jau par roka klasisku kļuvušus albumus Joshua Tree un Achtung Baby. Grupa, kas uzradās no nekurienes (atpalikušās un nabadzīgās Īrijas) un ar savu vienkāršību, neuzbāzību, minimālismu, bet tajā pašā laikā maģisko šarmu 1997. gadā vienā paņēmienā iekaroja Savienotās Valstis ar With Or Without You un Where The Streets Have No Name. Biogrāfija ir iespaidīga, bet kāpēc mani nepārņem sajūta, ka esmu tieši U2 koncertā?

Nolemjam aiziet uz stadiona centru, kur ekrānos redzam arī Edžu un Lariju Mulenu jaunāko, tālumā varam saskatīt arī visu četru dalībnieku tēlus. Šeit skaņa ir labāka, nekā no sāniem. Un tieši tad seko City Of Blinding Lights. Jā, nodomāju, tomēr esmu U2 koncertā, vajadzēja uz stadiona centrālo daļu pārvietoties ātrāk. Prieks, kur tu rodies! Tas ir tas, ko esmu redzējis agrākajos ZOO TV un Popmart video, tomēr neaprakstāmi saviļņojošāk, enerģiskāk, radošāk. Tagad domāju: «nu esmu uz viļņa un tas patiešām ir U2, ko es ekrānos redzu». Tālāk seko Miracle Drug, Sometimes You Can’t Make It On Your Own – veltījums Bono tēvam –, Love and Peace no pēdēja blāvā albuma How To Dismantle An Atomic Bomb, un saviļņojošā sajūta nezin kādu iemeslu dēļ pazūd.

Sunday Bloody Sunday ir jauka dziesma, tikai kāpēc ideja par nogalinātajiem īriem un balto mierīgās pretošanās karogu jātransformē idejā Coexist. Pirmais burts tiek asociēts ar islama simbolu pusmēnesi, ceturtais - ar jūdaisma sešstūru zvaigzni, septītais - ar kristietības krustu. Vai tad Īrija tagad ir brīva no Lielbritānijas kolonizācijas, un Ziemeļīrijā viss ir kārtībā? Bet Bono šķiet, ka Īrijā viss ir kārtībā, un viņš kā dievs mēģina visiem ieskaidrot Sunday Bloody Sunday jauno ideju - Coexist.

Bullet The Blue Sky pārvēršas par pretkara dziesmu ar slikto amerikāņu lidmašīnu uz pilsētu fona. Liekas, ka Edžam nav iedvesmas, un ģitāras solo skan bez improvizācijas.

Pēc Irākas nāk Running To Standstill, tad Pride (In The Name Of Love), kuras laikā uz ekrāniem tiek parādīta cilvēktiesību harta. Tikai Larijs Mulens jaunākais dziesmā par hartu izskatās tāds... - nu galīgi bez enerģijas. Bet tomēr profesionāli.

Where The Streets Have No Name turpmāk man asociēsies nevis ar to īpašo klipu no Losandželosas un spožajiem prožektoriem, bet ar krāšņajiem un krāsainajiem Āfrikas valstu karogiem. Adamam Kleitonam par to nenāk smiekli. Viņš ķeras klāt leģendārajai dziesmai One, bet Bono padara visu vēl sviestaināku un sāk sprediķot kaut ko par G8.

Grupa pateicas visiem par aplausiem un nozūd. Man paliek kaut kā žēl, tikai nezinu, kā: sevis vai U2. Skumji ap sirdi.

Kaut kas jau no U2 ir saglabājies, jo atskanot Zoo Station manī atgriežas saviļņojošā sajūta, kāda bija skatoties ZOO TV video, bet tad seko The Fly, Bono balss ir klusāka par skaļruņiem, un viss efekts ir sabojāts.

With Or Without You tiek nodziedāts tik greizi, ka sāk likties – pat es varētu labāk.

Grupa uznāk uz skatuves trešo reizi, kas tādām zvaigznēm it kā būtu par daudz.

Seko All Because Of You un Yahweh no jaunā albuma. Blāvi.

Kāpēc dziesma Vertigo koncerta nobeigumā jāatkārto vēl vienu reizi? Vai tad jaunajā albumā, pēc Bono un pārējo grupas dalībnieku domām, šī būtu vienīgā ievērības cienīgā dziesma?

Beigās - uzraksts the End. Kopumā grandiozi un profesionāli. Bet vai pārsteidzoši, iedvesmojoši, radoši, ar ko U2 vienmēr ir atšķīrušies no citiem un par ko mēs viņus mīlam.

Esmu Bono ideju piekritējs un atbalstītājs, un uzskatu ka nabadzība Āfrikas valstīs ir jālikvidē, vajadzētu pārtraukt pasaulē valdošo reliģiju nesaskaņas, karu Irākā vajadzētu izbeigt, visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Tikai tas būtu jādara citādi, citā vietā un laikā, nevis jāpārvērš koncerts par pašiecelta dieva sūtņa sludinātu sprediķi. Darbi runā skaļāk par vārdiem, un ja jau Bono uztrauc šīs problēmas un viņš ir tāds filantrops, kāpēc savu mantību neziedot tik augsti cēliem mērķiem? Varbūt kāds no grupas biedriem ir citās domās?

Vertigo koncerts mani uzrunāja ar sekojošo: «Sveiki, šeit esmu es, Bono. Pēdējā laikā esmu bijis ļoti aizņemts, glābjot Āfriku un pasauli no nabadzības, netaisnības, kariem, reliģiskās neiecietības un G8 valstu līderu patvaļas. Pārāk aizņemts, lai sarakstītu radošu, iedvesmojošu jaunu albumu. Bet, tā kā jums, idiotiem, neinteresē manas mūzikas kvalitāte un jūs turpināt maksāt savus grūti sūri nopelnītos latus, eiro, dolārus par manu koncertsperdiķi un pataisīsiet mani un pārējos U2 biedrus vēl bagātākus, es jums nospēlēšu pašas lielākās drazas, ko es jel kad esmu  sarakstījis, un apmuļķošu jūs ar savu jauno ideju Coexist, ko esmu nozadzis vienam poļu džekam. Un zināt, kas vēl? Nauda par koncertu līdz Āfrikai nemaz nenokļūs, tā nokļūs manā, manas grupas biedru un mūsu tālredzīgā menedžera Pola Makginesa kabatās. Apķērīgā Pola, kas pateica man, ka drazas arī esot jāprot pasniegt.»

Vai var piedot cilvēkam, ka viņam vairs nav balss? Jā. Vai var piedot, ka cilvēks noveco? Jā. Vai var piedot ka grupai kāds albums nesanāk? Jā. Vai var piedot cilvēku muļķošanu atrodoties labākās pasaules rokgrupas statusā un drazas pasniedzot par ģenialitāti? Nē. Ja nesanāk, jāmāk aiziet ar godu.

Un pēdējie jautājumi: «Vai šis U2 ir tāds, kādu mēs to pazinām? Vai tas ir roks - kā U2 paši jautāja savā dziesmā Untill The End of The World - vai arī tā ir politika un sprediķis? Un vēl: vai U2 vajag turpināt? Un, ja turpināt, - ko īsti?»