«Paradise Lost» Advents Rīgā (5)

Vēlo Ķīpsalas vakariņu saldais ēdiens noteikti bija ziņas no nākotnes - divas dziesmas («Close Your Eyes» un «Grey») no februārī gaidāmā albuma «Paradise Lost». Neveikli tēlaini tās varētu mēģināt raksturot, sakot, ka dubļi, kas uz autoru drēbēm palikuši, izbrienot no elektronikas purva, beidzot nožuvuši un pārvērtušies zelta putekļos: no iepriekšējā posma viņi paņēmuši labāko, tas ir, prasmi elektronisko tembru bagātību izmatot tā, lai to fons izceltu deviņdesmito vidum raksturīgo ģitārskanējumu un dziesmu radīšanas paņēmienus. Foto: Girts Zvirbulis.

Attieksmi pret šā koncerta apmeklēšanu, šķiet, varēja sadalīt divos galvenajos viedokļos. Vispirms jau tas lielumlielais vairākums, kas uz «Paradise Lost» uzstāšanos Ķīpsalas hallē devās, lai izrādītu cieņu britu kvinteta slavenajai pagātnei (un ar cerību dzirdēt tās hitus) - grupai, kas astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā smagā «doom» spēles manierē ieturētos pirmos divus albumus («Lost Paradise», «Gothic») aplaimojot ar regulāriem melodiskā gotiskā metāla šedevriem (kas latvieša ausij, manuprāt, tā vien prasās pēc salīdzinājuma: ja Imants Kalniņš būtu bijis nevis sešdesmito/septiņdesmito gadu hipijs, bet astoņdesmito/deviņdesmito metālists, viņa iedzimtā melodijas izjūta noteikti būtu materializējusies līdzīgās izpausmēs kā «Gothic» pērlē «Eternal»), un ceturtajā (leģendārajā «Icon») to īpatsvaru palielinot līdz 100 procentiem, nekavējoties iekļuva dzīvu žanra klasiķu kārtā un mūzikas vēsturē kopā ar tautiešiem «My Dying Bride» iegāja kā kolektīvs, kas līdz tam galvenokārt «post punk» tradīcijā lietoto jēdzienu gotiskais roks iedibināja plašā metāla apritē - oriģinālā un (kā izrādījās vēlāk - pat neatkarīgi no kustības pionieru vēlākajām sāngaitām gluži patstāvīgi) dzīvotspējīgā «gothic/doom» strāvojumā.

Otrā (salīdzinoši nelielā, bet bija arī tāda) daļā, kas deklarēja, ka uz koncertu neiešot, virsroku tomēr ņēma sirdi plosošās skumjas par to, ko «Paradise Lost» (atšķirībā no jau pieminētajiem kolēģiem «My Dying Bride» un, starp citu, arī savulaik pašu paustajiem izteikumiem (jocīgi, tagad nemaz neizklausās pēc viņiem, bet deviņdesmito vidū viņi patiešām tā izrunājās presē) par to, cik bēdīgs liktenis piemeklē grupas, kas pieviļ vecos fanus, līdz nepazīšanai mainot muzicēšanas stilu) sastrādāja, tuvojoties gadsimtu mijai - pēc virzības maiņas, kuras galvenos punktus iezīmēja vēl joprojām enerģiska ģitārroka tradīcijās (bet ar jaušamāku hārdroka un glemroka pieskaņu) ieturētais «Draconian Times» un tam sekojošais «One Second», kurā uzkrītošā elektronikas klātbūtne (un zināmā mērā tai pielāgots primitivizēts melodiskums) lika runāt par «gothic/techno pop», bet kas kopumā tomēr bija vērtējams kā gluži vienkārši vēl viena interesanta lappuse «Paradise Lost» muzikālo smadzeņu centra Grega Makintoša un biedru radošajos meklējumos.

Nākamo (nu jau caurcaurēm elektronisko) dabas brīnumu «Host» laikam būtu jāsauc par sintīpopu, jo «Depeche Mode» tiešām mēdz spēlēt daudz smagāk. Taču ne jau skaņas smagumā sāls. Iemesls žēlumam, kas, raujot «Host» ārā no atskaņotāja, varēja rezultēties vien vēlmē nekad vairs to neklausīties, bija nenovēršamā atziņa, ka līdz ar «Paradise Lost» firmaszīmi - vienkāršajām, uzkrītoši skaidrajām Makintoša ģitārpartijām bezformīgu popdziesmu elektronikas jūrā lielā mērā bija pašķīdis arī viņa komponista talants (varoņu cēlumu, protams, vien spodrina apziņa, ka arī šo pavērsienu viņi neizvēlējās tirgzinības vai tamlīdzīgu nemāksliniecisku apsvērumu vadīti, bet gan tālab, ka arī tolaik - tāpat kā vienmēr - gluži vienkārši darīja to, ko no muzikālās izaugsmes viedokļa paši uzskatīja par nepieciešamu; taču sintīpopam ir savi - pavisam citi - korifeji, un «Paradise Lost» arī pēc gadiem atcerēsies ne jau viņu biklo un samērā īslaicīgo mēģinājumu sintezatormūzikā dēļ, bet gan kā «gohtic/doom» celmlaužus un tīrradņus).

Turpmāko posmu, ko tā vien gribas dēvēt par mokošu pēcsintīpopa rehabilitācijas procesu, vārdiski iezīmēja grupas apliecinātā vēlme tuvināties savām zelta laikmeta saknēm un muzikāli - auksts tehnoloģisks aprēķins taustiņdēļu un ģitāru proporciju noteikšanā ik nākamajā kompozīcijā. To ilustrē apstāklis, ka pēdējais arī līdz Latvijas radioviļņiem atceļojušais singls «Erased» radio Nabas topā piedzīvoja tikpat vēsu klausītāju attieksmi - nepavisam ne tādu, kāda pienāktos cienījamiem klasiķiem.

Ja visi iepriekš aprakstītie konstatējumi un vairāk nekā desmit gadus krājušās izjūtas, pēkšņi pārtop neziņas pilnā domu un jautājumu haosā un koncerta dienā tu uz visiem ja un vai saņem labākās iespējamās atbildes (desmit gadu izlase tehniski korektā koncertsniegumā plus apburošs ieskats tajā, kas vēl tikai būs), vairāk prasīt, šķiet, tiešām būtu par daudz, un nekam citam, manuprāt, nebija izšķirošas nozīmes. Ne tam, ka halles durvis vērās 45 minūtes pēc solītā laika, ka, šķiet, jau otro vai trešo iesildītāju laikā izbeidzās alus. Ne jūtami apmulsušo un vēl ausīmdzirdamāk garlaicīgo klišejmetālistu igauņu «[03]» sniegumam, ne «Depeche Mode» «Question of Time» itin glītajam zīmējumam uz zviedru «Waterdog» «glam rock/power pop» blīvās ģitārsienas. Un varbūt pat ne tam, ka igauņu ņūmetālistu «Loom» fatālistiskā nosvērtība un mūsu pašu «post grunge/power pop» ģimenītes «Crowd» emocionālā atvērtība pašās beigās zināmā mērā tomēr atkausēja klasiķu gaidīšanas svētku pastīvo gaisotni. Gaisotni īsi pirms «Paradise Lost» kāpšanas uz skatuves visatbilstošāk laikam gan būtu bijis dēvēt par neziņā sastingušu - tādu, kas apliecina publikas gatavību uz to, par ko pašai nav ne jausmas: vienubrīd iešāvās prātā pat ķecerīga doma: ja uz skatuves būtu sagatavotas nevis ģitāras, bet taustiņdēļi un Holmss, sastindzis kā sālsstabs, sava prieka pēc kaut ko nodziedātu, teiksim, tā vairāk pa Deivda Gahana modei, nez vai mazāk mežonīgi visos halles stūros plīvotu kupli cekuli un skanētu orgasmātiski more, more…

Pretēji skeptiķu šaubām, koncertā skanēja dziesmas no visiem «Paradise Lost» daiļrades posmiem, izņemot divus pašus pirmos albumus (tik dzīvi un skaidri, cik nu to ļāva ne ideāli telpai piemērotā apskaņošanas aparatūra). Jau pēc ievadošajiem pāris pēdējo gadu izstrādājumiem kā zibens skaidras debesis halles saspringto atmosfēru pāršķēla «True Belief». Skanēja arī «Hallowed Land», «As I Die», «Embers Fire», «One Second», «The Last Time», «Enchanted…» un citi «Paradise Lost» seno cienītāju sirdīs uz mūžiem ierakstītie gabali, kuru soloģitārpartijas Makintošs lielākoties dragāja noti notī kā desmitiem un simtiem reižu klausītajās albumu versijās (vien dažviet ar uzkrītoši atšķirīgiem skaņas pārveidotājiem). Visneapvaldītākais gan uz skatuves bija otrs ģitārists Ārons Edijs, kam fanu koris pēc Holmsa atgādinājuma turklāt vēl nodziedāja «Happy Birthday to You». Neuzkrītoši korekti pussolīti aiz Ārona savus basista pienākumus veica ceturtais vecais gvards Stīvs Edmondsons. Ne mazākās iederības problēmas oriģināldalībnieku kompānijā neizrādīja jaunpienācējs Džefs Singers, demonstrējot lielisku iejušanos visas hronoloģiski un stilistiski plašās programmas ritma sekcijā. Niks Holmss gan visvairāk atšķīrās no tā «Paradise Lost» dalībnieka, kura nevaldāmību audiāli apliecina tādi spontanitātes koncentrāti kā dižkoncertu ēras sākumos Štutgartē ierakstītais «Eternal». Bet tie laiki acīmredzot beigušies līdz ar minētās dziesmas izņemšanu no koncertrepertuāra. Rīgā Holmss emocijas pauda ar plašiem mikrofona statīva vēzieniem un atļaušanos pāris reizes vāri pasmaidīt: priecājoties par «Hallowed Land» atpazīšanu no pirmajām skaņām un pastaigājoties pa skatuvi, filmējot publiku topošajam DVD.

Koncertā, starp citu, varēja pārliecināties arī par Makintoša un Holmsa neatbistību promofotogrāfijās tiražētajam īsmatainajam paskatam. Vai līdz ar matu garumu atgriezies spēks mūzikas un vārdu autoru pamattandēmā? Vēlo Ķīpsalas vakariņu saldais ēdiens noteikti bija ziņas no nākotnes - divas dziesmas («Close Your Eyes» un «Grey») no februārī gaidāmā albuma «Paradise Lost». Neveikli tēlaini tās varētu mēģināt raksturot, sakot, ka dubļi, kas uz autoru drēbēm palikuši, izbrienot no elektronikas purva, beidzot nožuvuši un pārvērtušies zelta putekļos: no iepriekšējā posma viņi paņēmuši labāko, tas ir, prasmi elektronisko tembru bagātību izmatot tā, lai to fons izceltu deviņdesmito vidum raksturīgo ģitārskanējumu un dziesmu radīšanas paņēmienus. Otrās nobeigumā tas viss kopā skanēja gluži vienkārši elpu aizraujoši skaisti. Ja tāds pats krāšņums valda visā jaunajā albumā, neatliek nekas cits, kā piebilst: vēl piemērotāks nekā Adventa ceturtajā svētdienā, lai vēstītu par augšāmcelšanos, «Paradise Lost» būtu bijis tikai koncerts Lieldienās.