Nostaļģija atkalredzēšanās svētkos (1)

Svarīgākais šajā koncertā nebija nedz Renāra vecais labais zemais dziedājums, nedz īpašā programma vai arī tās rašanās iemesls, bet gan tie 800 cilvēki, kas tik ilgi vēlējās atkalsatikties ar «Prāta Vētras» pušiem un paklausīties viņu mūziku. Foto: Sergejs Bižāns.

«Astoņdesmit procentiem ir jābūt no «Veronikas», pārējo piemeklējam. Visu jau viena koncerta laikā šā vai tā nenospēlēsi,» uz jautājumu, kāpēc netika spēlēta dziesma «Spogulīt, spogulīt» pēc pirmā «Veronikas» tūres koncerta «Jelgavas baltajos kreklos» atbild grupas «Prāta vētra» ģitārists Jānis Jubalts.

Puiši uz dzimtās pilsētas skatuvēm uzstāšanās nolūkos nebija kāpuši jau divus gadus. Pēdējo reizi – «kaķēna» tūrē Jelgavas ledushallē. No klubu grupas «prātnieki» jau ir sen izauguši par stadionu koncertētājiem, tomēr luste pēc sen nepiedzīvotās rosīšanos mazajos Latvijas klubiņos atkal un atkal par sevi atgādina un 1996. gada albuma «Veronika» pārizdošana bija kā kritiskais punkts.

Puišiem Jelgavā jebkura uzstāšanās vieta būs par šauru, bet cīnīties ar haļļu akustiskajiem defektiem ne vienmēr ir vēlme, tāpēc 2. decembra vakarā, līdz malām pārpildītajā Jelgavas klubā rosīšanās sākusies jau no pusdienlaika. «Viņiem tur vesela kaudze ar kastēm pie ieejas, augšā visa skatuve pārkrāmēta. Kaut ko tādu vēl nebiju piedzīvojis», mirkli pirms koncerta stāstīja «Kreklu» direktors Ainārs Tamisārs. Viņa klubs šai vakarā svin ne tikai «Prāta vētras» uzstāšanos – klubam ir gada jubileja.

Konferansjē lomā, kā tas jau ierasts, ir «Labvēlīgā tipa» dalībnieks, «Kreklu» līdzīpašnieks Normunds Jakušonoks, pēc kura uzrunas uz skatuvi, bez īpaši saspīlētām zāles emocijām nāk paši «prātnieki», uzsākot «Veronikas» tūri ar albuma ievaddziesmu «TDŅČ», Kaspara Rogas kā solista lomā. Pēc tam, kā jau tam būtu jābūt, seko albuma tituldziesma «Veronika», kuras laikā publika beidzot atdzīvojas un sāk aktīvāk just līdzi. Ne velti Renārs Kaupers pēc šīs dziesmas mikrofonā noteic: «Sveiki bērnudārza biedri! Sveiki skolas biedri! Ā! Rekur arī pagalma biedri!» Publika tik tiešām ir vecāki, draugi, paziņas. Tādēļ vien uztvert mūziķus ir daudz vieglāk, jo zini, ka esi starp «savējiem».

«Māris Mihelsons teica, ka šodien būs īpašs koncerts un nekādu popu mēs nespēlēšot,» par draugu nosmej Renārs, laikam jau sapratis, ka pašā skatuves malā nostumtais Mihelsons varētu justies nedaudz atstumts uz dekorācijām un aparatūras pārkrautās skatuves, uz kuras nav palikusi praktiski neviena brīva vietiņa.

Nu jau pilnībā par savējo tiek atdzīts arī «Time After Time» basģitārists Ingars, kurš viņam ierastajā mierīgajā stājā pavada visu koncertu, ik pa laikam plati uzsmaidot, kad izdzird kādu no pārējo grupas dalībnieku skatuves jociņiem.

Bez «Veronikas» dziesmām skatītājus iepriecina vairākas jaunākas un vecākas kompozīcijas, bet Reigana maska parādās tikai vienreiz, Kaspara Rogas tēlā (nu jau tas nav noslēpums), lai nodziedātu jau himnas statusu ieguvušo «Es eju kost».

Un varbūt arī skaisti, ka netiek izpildīta neviena no tām deviņām dziesmām, kuras puiši pirms nedēļas ir ierakstījuši otrpus jūras, jo tas, kas skanēja šeit bija nostaļģija, bet jauno gabalu drillēšanai būs vēl jauni koncerti.