«Clawfinger» atgādina par savu esamību

«Ja kāds vēl nezina, uz kurieni ir atnācis, – mēs esam «Clawfinger» un atbraucām uz Rīgu, lai izkratītu jums iekšas,» sākot savu uzstāšanos pagājušajā trešdienā «Sapņu fabrikā», teica laikmetīgi leģendārākās, kaut arī Latvijā aktualitāti nedaudz zaudējušās skandināvu grupas solists Zaks.

Vēl desmit minūtes pirms viņa uz skatuves «iekšu sakratītāju» lomā bija pašmāju grupa «F[ei]k», kas pēdējā laikā Latvijā šķiet tikpat aizmirsta kā tās iesildāmie. Bet velti – gandrīz 2000 uz «Sapņu fabriku» atnākušajiem «F[ei]k» nelika vilties. Ļaužu pūlis – sākot ar uzvalkos tērptiem un beidzot ar ādas jakām un «grebenēm» rotātajiem – dziedāja līdzi, lēkāja vai arī līksmoja par pārsteidzoši labo gaismas, balss un pavadījuma harmonisko strāvojumu, kas plūda no skatuves. Vēl jo vairāk, kad pirms koncerta uz skatuves gar bungām darbojamies tika manīts arī Tālis Gžibovskis, tapa skaidrs, ka «F[ei]k» nevar neuzlādēt publiku.

Savukārt paši «Clawfinger», sākot savu uzstāšanos ar trim «gabaliem» no jaunā albuma «Zeroes & Heroes», uzlādēto publiku sakurināja līdz baltkvēlei, un pirmais Zaka ielēciens publikā beidzās ar ātru atgriešanos uz skatuves – tālāk par pirmajām rindām viņš netika. Uzreiz tika sarunāts, ka nākamā lēciena laikā publika viņu aiznesīs līdz zāles galam un atpakaļ uz skatuvi, un tā arī notika tuvu koncerta beigām. Pūlis nespēja rimties, bet Zaks akrobātiskiem lēcieniem pārvietojās pa «monitoriem», kas bija uzlikti gar pašu skatuves priekšu.

Standarta jautājumi par to, kā jūtas publika, grupai nelika vilties, – visi jutās lieliski, to arī apliecināja skaļi saucieni atbildes vietā. Pirmais mēģinājums pabeigt savu vairāk nekā stundu garo uzstāšanos «Clawfinger» puišiem «izgāzās» – nepārtrauktie «atkārtot!» (interesanti, kā grupa tos atpazina) savu panāca, jo vēl taču netika nospēlēts «Do What I Say» (jau vairāk nekā astoņus gadus vecs «gabals», ar kuru savulaik «Clawfinger» iekaroja ne vien Latvijas, bet arī daudzu citu valstu uzticību).

Šis bija arī pirmais lielo koncertu «afterparty», kas izdevās. Kaut gan interneta balsotāju izvēlētās pašmāju «undergound» grupas lika vilties, patīkamā gaisotne, kas valdīja klubā «Depo», spēja vismaz nedaudz reģenerēt tās pozitīvās emocijas, kas virmoja vēl pie «Sapņu fabrikas» pēc koncerta izklīstošajā pūlī.

Nākamajā rītā pirmais saņemtais e – pasts vēstīja par to pašu – kāds koncerta apmeklētājs man veltīto ziņu sāka «Clawfinger» vārdiem: «When I grow up there will be a day, When everybody has to do what I say.»