«Hurricane» festivāls latviešu acīm

Jau vairākkārt pavasaros domāju: «Vajadzētu aizbraukt uz kādu lielo mūzikas festivālu!!», bet vienmēr tālāk par apņemšanos tikt nesanāca... Šoreiz gluži spontāni tika nolemts, ka jābrauc, un aizbraucu!

«Hurricane» festivāls Vācijā, salīdzinot ar «Roskildi» Dānijā, nav Latvijā tik populārs, tomēr bieži dzirdams, ka atkal kāds latviešu jaunietis devies uz «Hurricane», lai baudītu īstu rokenrolu – tādu, kāds līdz Latvijai tuvāko gadu laikā nez vai atnāks.

Ceļojums uz festivālu sākās ar to, ka mani izmeta no autobusa Hamburgā pulksten 4 no rīta, nevis pulksten 8, kā bija paredzēts, un lai gan arī šie notikumi ir nepārprotami svarīgi mana lieliskā ceļojuma komponenti, festivāls bija galvenais. 25. jūnijā viss sākās jau pulksten 17, kad tikko biju ieradusies uz festivāla norises vietu. Kamēr uzcēlu telti un iekārtojos, bija jau pulksten 19. Tad arī sākās tās dienas pirmais vērtīgais koncerts.

Grupa «Pixies» pastāv jau vairāk nekā 20 gadus un ,spēlējot pankroku, ir iedvesmojusi daudzus vēlāk populārus rokmūziķus gan citur Eiropā, gan arī Latvijā, tajā skaitā pašmāju grupu «Dzelzs vilks». Un, lai gan «Pixies» paši atzinuši, ka tagad spēlē tikai naudas dēļ, koncerts tomēr bija gluži jauks. Pūlis bija sajūsmā, kad viņi spēlēja savu superhītu «Where is My Mind», kas iekļauts filmas «Fight Club» soundtrekā. Nezinu, ar ko «Pixies» bija izpelnījušies tādu godu, bet viņu dziesmu «This Monkey is Flying to Heaven» atskaņoja visās pauzēs,kad viena grupa gāja nost un nākamā sāka kārtoties uz skatuves.

Lai gan pēc «Pixies» uz «main stage» spēlēja mūsdienu «glam rock» zvaigznes «Placebo», likās, ka ir vērts aizskriet uz mazo skatuvi aplūkot Sāru Betensu, kas reiz bija grupas «K’S Choice» soliste. Tiesa, Latvijā šī grupa nekādu lielo slavu neizpelnījās un Latvijas radiostaciju topos ir nokļuvusi tikai ar vienu dziesmu «Bussy» pirms trīs gadiem. Kaut gan pēc koncerta secināju, ka tā noteikti nebija viņu labākā dziesma. Sāra burtiski apbūra ar savu pa pusei aizsmakušo balsi, kas skan kā caur samta mikrofonu. Pati viņa ir tik vienkārša, ka izskatās pat drīzāk pēc puišeļa. Dziedātājas uzstāšanās, pēc manām domām, bija vissirsnīgākais koncerts visā festivālā. Pēc visskaistākās dziesmas, ko «K’S Choice» ir ierakstījuši, – «Everything for Free» (tā acīmredzami ir Eiropā populārākā šīs grupas dziesma) steidzos uz galveno skatuvi ievērtēt «Placebo».

Patiesībā skumji... Kad «Placebo» koncertēja Rīgā 2001. gada augustā, viņi bija pārņemti ar savu mūziku un lika tādiem būt arī cilvēkiem lielajā Ķīpsalas hallē. Taču jau kopš pēdējā albuma («Sleeping with Ghosts») grupas kvalitāte ir kritusies. Šķiet, ka Deivids Bovijs domāja to pašu – «Placebo» tikai atspēlē, nevis spēlē, lai pašiem būtu prieks... Braiens Molko («Placebo» līderis) piesakot dziesmu «Without You I’m Nothing» no tāda paša nosaukuma 1998. gada albuma netieši aicināja Deividu Boviju pievienoties, jo šo dziesmu viņi reiz kopā ir izpildījuši ar lieliem panākumiem. Taču, lai gan Bovijam bija jākāpj uz skatuves jau pēc 50 minūtēm un viņš noteikti bija «back stage», Braiens Molko viņu uz skatuves nesagaidīja un bija spiests šo dziesmu dziedāt viens pats. Galu galā kļuva skaidrs, ka nav vērts laist garām «Mogwai» uzstāšanos uz mazās skatuves, jo «Placebo» kļuva garlaicīgi.

«Mogwai» ir lieliska «art rock» grupa no Lielbritānijas.Viņu mūzika ir ļoti iespaidīga, lai neteiktu vairāk. Grupai raksturīga rotaļīga attieksme pret kāpinājumiem un pauzēm dziesmās. Parasti, pat pirmo reizi klausoties kādu grupu, ir skaidrs, kad būs pauze un kas sekos pēc tās, taču «Mogwai» spēj panākt pārsteiguma efektu. Iespējams, ka viņi pat improvizē pašiem nezinot, kas no tā sanāks. Palecoties pamanīju uz galvenās skatuves lielā ekrāna (kas raida video no lielās skatuves) Deividu Boviju.

Deivids Bovijs – viens no retajiem savas paaudzes mūziķiem, kas ir «izdzīvojis», jo viņš ir pārdzīvojis trakos «puķubērnu», disko ēras, panku laikus un ir viens no «glam rock» aizsācējiem un tas viss sev līdzi nesa arī narkotiku lietošanu... Tagad Deivids Bovijs ir 57 gadus vecs un valdzina klausītājus ar savu dīvaino, reizēm šķībo balsi jau 30 gadus. Viņa jaunākā albuma «Reality» tūres ietvaros 2003. gada oktobrī biju koncertā Helsinkos. Tas, protams, bija iespaidīgāks par uzstāšanos festivālā, bet arī «Hurricane» visu skatuves aizmugurējo sienu aizņēma lieli ekrāni. Sagaidīju arī Bovija izslavinātos koncertu jokus (visi, kas ir bijuši Deividu Boviju koncertos vai redzējuši kādu no tiem, ir piefiksējuši, ka viņš ir bezgala asprātīgs).

Deivida Bovija koncerts bija pēdējais tajā vakarā uz galvenās skatuves, un pēc tam es kaut kā cauri pūlim tomēr aizkļuvu uz mazo skatuvi, lai palūkotos uz grupu «Air», kuras lielākais veikums ir «soundtreks» Sofijas Kopolas filmai «The Virgin Suicides» – šīs filmas tituldziesma «Playground Lover». Grupā ir 2 cilvēki, bet vienas dziesmas ietvaros ierakstā var dzirdēt vismaz septiņus instrumentus. Protams, studijā tā nav problēma, bet es gribēju aplūkot, kā puiši ar to tiks galā uz skatuves. Uz skatuves viņi bija tikai 3.

26. jūnija rītā bija grūti sevi piespiest izlīst no telts jau pulksten 12, bet bija jāiet skatīties «Snow Patrol». Diemžēl, pēc 40 minūšu gaidīšanas pie skatuves kāds svarīgs vīrs paziņoja, ka «Snow Patrol» nebūs un «Jet», kas bija paredzēta pulksten 16, arī nebūšot... Abas bija vienīgās grupas, ko todien līdz pulksten 21 bija vērts redzēt, tāpēc varēja atgriezties gigantiskajā telšu pilsētā, lai sauļotos, gulētu un vienkārši baudītu festivāla atmosfēru, ik pa brīdim iedomājoties – es esmu viens no 50 000, bez manis būtu tikai 49 999...

Kad pulkstenis bija 20:30, devos uz «main stage», lai noskatītos nepārspējamo skaistuli P.J. Harvey. Viņa bija bezgala traka, varētu domāt, ka bija izdzērusi kādus piecus enerģijas dzērienus, jo visu stundas garo koncertu lēkāja kā fizkutūras stundā, pie tam minikleitā! Brīžiem soliste aizvietoja savu ģitāristu, uzspēlējot viņa vietā, lai ģitārists kopā ar bundzinieku varētu kārtīgi izārdīties katrs pie sava bungu komplekta – laba skaņa.

Nākamie uzstājās jautrie un nekaunīgie zviedri «The Hives». Grupa uznāk uz skatuves baltos uzvalkos, pasaka publikai veselu veselu gūzmu rupjību, bet spēlē labi. Un publikai viņu nekaunība patīk!

«Mēs atbraucām visu šo garo ceļu no Zviedrijas uz šo stulbo festivālu tikai tāpēc, ka jūs esot gribējuši mūs redzēt. Bet, ja jau tik ļoti gribējāt redzēt, kāpēc paši nebraucāt uz Zviedriju?» «Vai jūs gribat dzirdēt vēl kādu dziesmu?» Publika bļauj – «Jā!». «Tad sakiet: lūdzu, «Hives»!» Publika bļauj – «Lūdzu, «Hives»!». «Sakiet: mēs jūs mīlam, «Hives»!» Publika bļauj – «Mēs jūs mīlam, «Hives»!». «Bet mēs vairāk šovakar negribam spēlēt...»

Un visu laiku pāri galvām nāca ekstrēmo sajūtu cienītāji – palēkušies gaisā un pūļa rokām viņi tika aiznesti uz žurnālistu ložu, lai apsargi viņus pēc tam no turienes izdzītu. Bet apsargi, kas tur bija speciāli tādēļ, lai ķertu ekstrēmistus (jo, krītot pāri 1. rindai, viņi varētu pat pārlauzt sprandu), bija pilnīgi slapji no ķeršanas. Pirmajā rindā visu varēja labi novērot – daži tika atnesti pat četras reizes.

Kad «The Hives» bija izdomājuši pūlim tomēr nepiedot, ka bija jābrauc uz Vāciju, un aizgājuši, uz skatuves sāka iekārtot supergrupas «The Cure» instrumentus... «The Cure» ir radušies astoņdesmitajos gados, un viņu mūzikā joprojām jūtama tāda savdabīga astoņdesmito mūzikas dvaša. Bet tā noteikti nav saucama par tipisku šī laika mūziku. «The Cure» ir kaut kas ļoti īpašs. Visiem ir zināmas tādas dziesmas kā «Friday I’m in Love», «Love Cats», «Close to Me» un «Lovesong». Šoreiz grupa nospēlēja tikai «Lovesong». Koncerts bija ļoti depresīvs. Grupas līderis Roberts Smits, kurš, starp citu, savās kāzās ieradās «Converse» kedās un ir pazīstams pēc savas ekspansīvās frizūras – ļoti uzkasīti mati un daudz matu lakas –, pateica tikai «Good evening» pirms un «Thank you» pēc katras dziesmas. Rezultātā «The Cure» panāca efektu: pēc koncerta visi gāja uz savām teltīm un neviens nerunāja, praktiski visapkārt klusums, tikai soļi. Un no rīta rindā pie dušām visi apsprieda, cik ģeniāls bijs «The Cure» koncerts.

Uzziņai: brauciens izmaksā aptuveni 300 latus. Ieejas biļete festivālā – 80 eiro. Ceļš ar autobusu (20 stundu brauciens) –90 lati abos virzienos, ar lidmašīnu (2 stundu lidojums) –110 lati vienā virzienā. Vilciens no Hamburgas uz Šēseli – 10 eiro. Pārtikas cena apmēram divreiz lielāka kā Latvijā, toties tur ir ļoti lēts «Bacardi». Festivāla atrašanās vieta – Šēsele (Scheessel), apmēram 100 km no Hamburgas un 70 km no Brēmenes. Tā ka var izvēlēties, vai pirms festivāla braukt uz Brēmeni meklēt muzikantus vai uz Hamburgu.