Pepe Hustisija – kvēle bez plosīšanās

Pepe Hustisija. Foto no www.canalsur.es

15.jūlijā Lielajā Ģildē notika flamenko ģitārista, vairāku Spānijas nacionālo un starptautisko flamenko mūzikas konkursu pirmās prēmijas laureāta, Pepes Hustisijas koncerts. Koncerta ietvaros Pepe Hustisija spēlēja tradicionālās flamenko formas, kas katra, lai arī kopēji saglabāja muzikālo flamenko stilu, tomēr skanēja atšķirīgi. Viņa kompozīcijām nebija nosaukumi, bija kompozīcijas - formas, tādas kā «Solea», «Granaina», «Bulerias», «Alegrias», «Rumba», «Tarantas» u.c.

Īpaši gribas atzīmēt Pepes Hustisijas spēlēto «Bulerias», «Solea», «Tarantas» un «Rumbu», kas izcēlās ne tikai ar teicamu ģitārspēles tehniku un virtuozitāti, bet arī lielisku muzikalitāti.

«Bulerias» bija dažāda. Te tā brāzmoja kā sauss vējš pār dienvidu smiltīm, te atkal bija mierīga kā rāms ūdens, bet jau atkal nākamajā mirklī tā tapa par sabangotu jūru. Bet par to nav jābrīnās, jo «Bulerias» ir flamenko mozaīka, kurā var parādīties atbalss no visām Andalūzijas dziesmām. «Bulerias» iemieso sevī visas emocijas, kuras spēj izjust cilvēka dvēsele. Kā pēc koncerta atzinās pats mākslinieks, «Bulerias» ir viņa mīļākā flamenko forma.

«Solea» skanēja emocionāli un, jādomā, saviļņoja ne vienu vien klausītāju zālē. Brīnišķīgi izstrādātās falsetas (melodiskas frāzes, muzikālie fragmenti, kas veido kompozīciju) bija ļoti melodiskas un interesantas un ienesa īstu flamenko garu zālē. «Solea» ir viena no vecākajām flamenko formām un to mēdz saukt arī par visa flamenko māti, bet formas nosaukums cēlies no vārda «soledad» – vientulība.

Pepe Hustisija pieturas pie tā dēvētā «Nuevo Flamenco» (jaunais flamenko), kas no «Puro Flamenco» (tīrais flamenko) atšķiras ar džezīgāku skanējumu, taču saglabā flamenko garu un tajā tiek izmantotas visas flamenko ģitāras tehnikas, bez kurām šī ģitāras spēle vispār nav iedomājama. Šo stilu septiņdesmitajos gados aizsāka pasaulē populārākais flamenko ģitārists Pako de Lusija (Paco de Lucia, īstajā vārdā Frančesko Sančess Gomezs). Pako de Lusijas ietekme uz flamenko attīstību nav apstrīdama – viņš ir spilgtākais šī žanra pārstāvis, kāds jelkad ir dzīvojis. Arī Pepes Hustisijas koncerta laikā, viņa spēlētajā mūzikā bija jaušama ļoti liela Pako de Lusijas mūzikas ietekme. Pepe Hustisija pēc uzstāšanās stāsta, ka Pako de Lusija ir viņa mīļākais ģitārists.

Lai arī Pepe Hustisija nospēlēja teicami, tomēr viņam spēles laikā pietrūka «uguns» – pietrūka ta dēvētā «duende» («Duende» – flamenko izpildījuma gars, iedvesma, kas liek elpai sajūsmā aizrauties un pārvērš mūziku maģijā). Tas viņa uzstāšanos padarīja nedaudz bālāku, lai gan viņš bija pelnījis daudz labāku attieksmi. Taču šajā viņu vainot nedrīkst, pie tā var vainot tikai publiku. Pie mums tik reti atbrauc šāda līmeņa flamenko mākslinieki, ka publika cenšas kāri ķert katru mākslinieka izpildīto skaņu, pavisam aizmirstot (pareizāk būtu sacīt, nezinot), ka flamenko mūzikā izpildījuma laikā nodibinās vistiešākā saikne starp izpildītāju un klausītāju. Šīs saiknes ar publiku ļoti pietrūcis Pepem Hustisijam viņa uzstāšanās laikā, jo Andalūzijā cilvēki, kuri to prot, mēdz sist ar plaukstām ritmu, bez tam, izpildot kādu skaistu vai sarežģītu muzikālu pasāžu kā likums atskan dažādi uzmundrinājuma saucieni, kā, piemēram – «Ole!» Līdz ar to arī ģitāristam licies, ka publika viņu nepieņem un tas nedaudz ietekmēja arī viņa spēli, lai gan mums raksturīgais ziemeļu temperments, pieklājība, kā arī zināšanas par flamenko, gluži vienkārši nepieļāva koncerta laikā nekādas vaļības.

Kopumā runājot jāatzīmē, ka koncerts bija viens no spilgtākajiem notikumiem Latvijas muzikālajā dzīvē. Atliek tikai cerēt, ka Pepe Hustisija nav pēdējais, kas apmeklēja Latviju un būs arī citi.