Kā Kedai «Groove Armada» koncerts patika
Tiem, kam nav sveša mūsdienu deju un lounge mūzika, nebūs sveša arī Groove Armada. Arī man, tāpēc nepalaidu garām iespēju pabūt grupas koncertā vienā no tās pieturvietām Eiropā. Īsumā par iespaidiem. (Pārpublicēts no www.jaffa.lv, bez labojumiem)
Zāle, kurā tiek gaidīts grupas uznāciens, diezgan neliela, tāpēc liekas jo pilnāka ar cilvēkiem. Publiku kā dīdžejs iesilda Tom Findlay (Groove Armada viena puse), bet publika iesilda sevi ar alu, martini, kokteiļiem — kas nu kuram tuvāks. Pēc kāda laika diezgan negaidīti uz skatuves uzrodas grupas dzīvais sastāvs (taustiņnieks, bundzinieks, perkusionists, ģitārists un kā basģitārists, ja nemaldos, otrs grupas dibinātājs — Andy Cato) un bez liekām runām —aiziet jūriņā.
Sākumā spēlēts tiek melodiski hipnotisks breikbīts no viņu, iespējams, labākā albuma Vertigo. Patīkams, glāstošs bīts. Grūvīgs, īpaši pateicoties elektroniska ritma apvienojumam ar dzīvajām bungām un dažādām perkusijām. Bet ritmam pa virsu slidinās atmosfēriskas sintezatoru līnijas, kulminācijās nedaudz ieskābstot. Cilvēki gan vēl diezgan stīvi. Tos iekustināt grupai palīdzēt steidz emsijs, bet jau trešajā gabalā pievienojas arī šarmanta melnādaina souldīva. Viņa dzied Purple Haze no GA pēdējā albuma Lovebox. Lēnas liriskas atkāpes mijas ar bezmaz vai nu-metal cienīgiem ģitāru izklupieniem. Atgādināja arī Tricky pēdējā laika veikumu.
Utt. Grūvīgs house mijas ar lauztākiem ritmiem, bet apgriezieni ik pa brīdim noslīd zem simta, lai pēc tam atkal ieskrietos līdz dejuzāļu standartiem. Atgādinu, spēlēts tiek dzīvajā, arī aranžējumi citādāki nekā ierakstos. Turklāt, lai kā tehniskā ziņā būtu būvēta dziesma, visu laiku jūtama spēcīga soul, blūza, arī fanka ģitāru un, protams, dub masīvā basa un telpiskuma klātbūtne. Jāpiekrīt kādām vecākuam aprakstam, ka «GA mūzika ir inteliģenta, bet ne pārgudra, elektroniska, bet dvēseliska, dejojama, bet ne tikai deju mūzika.»
Ritmam nenorimstot, klausītāji arvien vairāk kļūst arī par dejotājiem. Kustēties neviļus mudina arī videoprojekcijā redzamā 70. gadu izlaiduma disko dejotāja. Stīvākajiem par zemes gravitāciju palīdz aizmirst bigbīta himna «I see you baby», īpaši tad, kad pēc breikdauna ritms atkal negaidīti atgriežas, liekot pūlim izjust ekstātisku atkalredzēšanās prieku. Pēc nelielas pauzītes seko grupas, iespējams, populārākais hīts Superstylin’, kuru vēl pirms kāda gada varēja dzirdēt arī Latvijas radiostacijās. «Inspirational music… for your mind and spirit,» ragga manierē deklamē emsijs, sagatavojot publiku sulīgam basam un sperošām bungām. Visi laimīgi lēkā, aizmirsuši par savām ikdienas lomām, statusu un pienākumiem. Pēdējie akordi un no zāles sāk šalkot atzinības paisums. Mūziķi pamet skatuvi, bet troksnis pieņemas spēkā. Aplausi, svilpieni un rībināšana nerimst. To nevar nedzirdēt, bet tā arī grupa vēlreiz pie instrumentiem neķeras. «Tas ir kā nepabeigts sekss,» rezumē mana draudzene.