Jūrmalas pilsētas muzejā Benno Tālivalda mākslas izstādes «Mūsdienu gotika» atklāšana

Piektdien, 2. novembrī, plkst.17.00 Jūrmalas pilsētas muzejā (Majoros, Tirgoņu iela 29) notiks Benno Tālivalda mākslas izstādes „Mūsdienu gotika” atklāšana.

Benno Tālivalds dzimis Latvijā, Rīgā. Otrā pasaules kara laikā ģimene devusies bēgļu gaitās, bet pēc kara nokļuvusi Vācijas amerikāņu zonā. Vēlāk izceļošana uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Benno Tālivalds ir beidzis Čikāgas Mākslas institūtu. Dzīvodams Čikāgā, aktīvi līdzdarbojies mākslas notikumos un ir Amerikas Latviešu Mākslas Apvienības “ALMA” biedrs. Benno Tālivalda darbi atrodas kolekcijās Ņujorkā, Grandrapidos, Losandželosā, Čikāgā, muzejā „Arsenāls” Rīgā un citur.

2002. gadā mākslinieks atgriezies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā un aktīvi iesaistījies Jūrmalas mākslinieku dzīvē, piedaloties kopējās izstādēs, kā arī veidojot personālizstādes. Benno Tālivalds savos darbos balstās uz visu, kas notiek pasaulē, arī uz avīžu un žurnālu rakstiem, fotogrāfijām, tāpat kā visu citu, kas nonāk viņa rokās. Veidojas plašs notikumu spektrs, ko vēlāk mākslinieks izmanto zīmējumā vai gleznu četrstūra ierāmējumā. Mākslinieks pats saka: “Var gandrīz teikt, ka jūtos kā žurnālists, kas pārvērš notikumus redzamās simboliskās ainās. Mani saista arī liriski darbi, dabas skati, lietainas dienas, mākoņu daudzveidība, bezgalīgi horizonti, dabas stihijas ar savu fascinējošo vienkāršību”.

Izstādē ar nosaukumu “Mūsdienu gotika” mākslinieks parāda savu kritisko pieeju lietām, to, kā viņš redz un saprot mūsdienu dzīvi. Savu redzējumu viņš arī attēlo savos darbos. Tie ir simboliski čuguna piķa melni atribūti jeb kolosi, kuri apdraud mūsu pasaules kārtību. Cilvēks vēl nespēj saprast to, ja mēs nevarēsim sevi savaldīt un pasaules mērogā apzināties, kas mums var draudēt, mēs iesim nepareizā virzienā. Kā saka pats mākslinieks:„Savos darbos rādu šo čuguna nelaimi, kas var būt dažādās krāsās, bet piķa melnais tai piestāv vislabāk. Vienalga, cik augstu mēs paceļamies ar mūsu modernajām augstceltnēm, tehniku un visu pārējo, ko mūsu gadu simteņi ir devuši, tie ar savu smagumu mēģinās mūs turēt pie zemes. Šiem čuguna kolosiem ir simboliska nozīme , un tā es savos darbos „Mūsdienu gotika” tos visur attēloju, parādīdams pasaulīgo nelaimi. Mēs esam brīdināti, ka Baltijas jūra tiek piesārņota. Tas brīdinājums izskanējis jau vairākas reizes… Vai ir kas noticis? Nē! Vai esam sasparojušies ko darīt? Nē! Un kolosi piķa melnumā, pat vairāki, guļ jūras dibenā un barojas. Šiem kolosiem ir ļoti liela ēdelība. Viņi, šie kolosi, ir ļoti priecīgi par cilvēku nespēku. Un varbūt, ne pārāk tālā nākotnē, melnie kolosi, kas būs izauguši neiedomājamā miljoniem tonnu lielumā, izbāzīs savas melnās muguras no jūras viļņiem un būs izdarījuši savu darbu. Viņi, šie kolosi, būs pateicīgi cilvēkiem par labo dzīvošanu Baltijas jūrā. Bet mūsu jūriņa vairs nekrāks un nešņāks, jo viņa būs mirusi, un nekas to vairs dzīvē neatsauks. Zvaigznes joprojām spīd, bet…atļaujamies būt nežēlīgi dabu, pret Zemi, uz kuras viss ir vienreizējs un neatkārtojams. Tas ir mans vēstījums, tā es to redzu un parādu savos darbos “Mūsdienu gotika””.