Rekviēms medijiem

Nepastāv mediju teorija. Mediju revolūcija tiktāl, kā pie Maklūena (McLuhan) tā arī pie tiem, kas ieņem pretēju pozīciju, ir palikusi empīriska un mistiska. Ar Teksasas kanādieša brutalitāti Maklūens centās apgalvot, ka Marksa teorija, radīta vienlaicīgi ar tvaika mašīnu un dzelzceļu, jau līdz ar telegrāfa uznākšanu uz skatuves tika pilnīgi pārvērsta. (pārpublicēts no rixc.lv)

Maklūens ar to grib sev raksturīgā veidā likt saprast, ka Markss ar savu materiālās ražošanas analīzi reizē apraksta tikai kādu ierobežotu jomu, no kuras runa, zīme un komunikācija paliek izslēgti. Patiesībā Marksam nav teorijas pat attiecībā uz dzelzceļu kā mediju vai komunikācijas veidu. Tieši tāpat kā visa tehniskā attīstība kopumā arī dzelzceļš tiek aplūkots tikai ražošanas aspektā, materiālās infrastruktūru bāzes ražošana kā vienīgais sabiedrisko attiecību noteicējs. Pastarpinošai idealitātei un aklai sociālai praksei nodots, komunikācijas veids varēja savas pastāvēšanas 100 gados mierīgi revolucionizēties, bez jelkādām ražošanas veida teorijas izmaiņām.

Pie nosacījuma (kas attiecībā uz pārdzīvojušo marksismu jau ir kaut kas revolucionārs), ka līdzās lietām, ko vienīgā patiesā (materiālistiskā) teorija definē kā, “tās patiesās dzīves ražotājus” (tātad noteiktas preces pamatvajadzību apmierināšanai) zīmju apmaiņu nedrīkst aplūkot kā marginālu, tikai virsbūvei pieskaitāmu dimensiju, ir nepieciešams paturēt acīs divas no tā izrietošās perspektīvas:

Pirmā saglabā marksistiskās analīzes vispārīgo formu (dialektiskā pretruna starp ražošanas spēkiem un ražošanas attiecībām), bet klāt pie tās ietilpina- ka “klasiskā” ražošanas definīcija ir aprobežota un ņemot vērā ražošanas spēkus paplašina analīzi noklājot visu šo kopējo plaši atvērto nozīmes un komunikācijas lauku. Tas implicē, ka visā savā oriģinalitātē tiek izstrādātas pretrunas, kas izriet no šīs teorētiskās un praktiskās politekonomijas lauka paplašināšanās. Šī ir Ercensbergera izejas hipotēze viņa rakstā “Mediju Teorijas konstruktors”(no ‘’New Left Review’’ 1970. Rudens).

“Monopolistiskais kapitālisms attīsta apziņas industriju straujāk un tālejošāk par citiem ražošanas sektoriem, saglabājot nepieciešamibu tai pat laikā to arī bremzēt un sasaistīt. Sociālistiskai mediju teorijai ir jāpiestrādā pie šīs pretrunas.”

Šī hipotēze nepaveic neko vairāk (un šajā ziņā ir patiesi novēlota), kā tikai ņem vērā preču formas virtuālo paplašināšanu uz visām sabiedriskās dzīves jomām, kā arī faktu, ka jau sen pastāv “klasiska” komunikāciju teorija. Kā viena valdošā “buržuāziska” zīmju un to ražošanas politekonomija, tāpat kā kopš 18.gs. varēja pastāvēt buržuāziska materiālās ražošanas teorija,- kā šķiriski specifiska teorētiska disciplīna (2), kurai līdz šim nav atbildējusi nekāda fundamentāla kritika, ar Marksa kritikas plašuma loģisku apjomu. Pateicoties visu šo jomu izstumšanai virsbūvē šīs zīmju politekonomijas kritika ir kļuvusi neiespējama. Arī Ercensbergera hipotēze labākajā gadījumā tikai reanimē kalsiski marksistiskas teorijas atliekas.

Otrā hipotēze kļūst radikāla tikai attiecībā pret oficiālo marksismu, kas ir totāli apmāts ar dominantiem interpretīviem modeļiem un savas izdzīvošanas labad atteicās to attīstīt tālāk. Patiesi rtadikālā alternatīva atrodas kur citur. Tā vietā, lai izšķirošo problēmu, ko revulucionārai teorijai uzstāda jēgas, vēstījumu un zīmju ražošana, reinterpretētu klasiskos ražošanas spēku terminos, t.i., lai par definitīvu uzskatīto un “revolūcijas idejisko tēvu” svētīto marksistisko analīzi padarītu visaptverošu, šī alternatīva spēj pastāvēt vienīgi tādejādi, ka minēto problēmu samilzšanas gaismā ir jāveic pilnīgu apvērsumu pašā teorijā (ko dabiski neviens “sevi cienošs“ marksists nekad nedarītu, pat ne hipotētiski).

Citiem vārdiem runājot: iespējams marksistiskā ražošanas teorija ir bezcerīgi sašķelta un vispār nevar būt vispārināma. Vai arī tā: ražošanas teorija (ražošanas spēku attīstībā saistītu pretrunu dialektiska ķēde) ir atbilstoša savam priekšmetam- materiālai ražošanai, un kā postulāts vai teorētisks konstrukts nevar tikt pārnesta uz tādiem saturiem, ar ko tā nekad nav nodarbojusies. Dialektiskā forma ir adekvāta noteiktam saturam, t.i. materiālās ražošanas saturu tā gan pilnībā neizsmeļ, tomēr līdzīgi arhetipam neiziet ārpus šāda veida sava priekšmeta definēšanas. Dialektika sabirzt pīšļos tāpēc, ka tā neapdomīgi bija uzdevusies par materiālai ražošanai pakļautas iekārtas interpretāciju.(SAL??? Vai atsevišķa mat.raž. viena līmeņa int.sist.)

Kopumā šī hipotēze ir loģiska. Marksistiskai analīzei tā piešķir globālu atbilstību, iekšēju viendabību, kas nepieļauj viena vai otra elementa noslēpšanu vai izslēgšanu, līdzīgi tai stiķēšanas tehnikai, ko tik smalki demonstrē altuserieši. Mēs turpretīm marksistiskai teorijai piešķiram augstākās iekšējās viendabības kredītu un tieši tāpēc apgalvojam, ka šai koherencei vēl ir jāizlauž savs ceļš (SAL. Šī viendabība ir jāsalauž), jo attiecībā uz sabiedrisko procesu, kas ir ietilpīgāks par (materiālās) ražošanas procesu, tā nespēj sniegt nekādu atbildi.

Encensbergera sociālistiskā stratēģija

Teorijas un uzbrūkošas stratēģijas trūkuma dēļ, kā apgalvo Encensbergers, “kreisie” paliek neaizsargāti. Pie tam tie pašapmierinās pieķerot masu mediju kultūru ideoloģiskās manipulācijās. Tie sapņo par varas sagrābšanu pār medijiem, gan kā līdzekli revolucionārās apziņas veidošanai masās, gan kā mērķi radikālai sabiedrības struktūru izmaiņai. Tās ir tikai pretrunīgas iedomas, kas apcerē neiespējamo,- integrēt medijus bāzes/virsbūves teorijā. Tā kā tie netiek apjēgti kā jauns un gigantisks ražošanas spēku potenciāls (tā Encensbergers), mediji (tāpat kā visa zīmju un komunikācijas joma) “kreisajiem” paliek vienīgi sabiedriska mistērija: attiecībā uz šo burvestību, no kuras viņi nespēj izvairīties, bet kuru tie tomēr morāli un intelektuāli noraida (droši vien šeit ar Encensbergera muti runā sevi no panckām ārā izkritizējošais “kreisais intelektuālis”), tie raujas uz abām pusēm starp tukšu fascināciju un praktiskas darbības nepieciešamību. Šī ambivalence atspoguļo tikai pašu mediju ambivalento dabu, protams ne to pārvarot, ne samazinot. Vislabākajā marksistiskās socioloģijas manierē Encensbergers pieraksta šo šo intelektuāļu un kreiso kustību fobiju viņu birģeriskai un sīkburžuāziskai izcelsmei: tie instinktīvi turas tālāk no masu kultūras, jo tā kropļo viņu kultūrpriviliģēto stāju. Tas gan var būt trāpīgi, gan nošauts greizi- iespējams, jēgpilnāk būtu sev jautāt: ciktāl šim fascinācijas pilnam nicinājumam, no kreisās inteliģence puses, taktiskai apkārtrunāšanai un stūrgalvīgai kādas idejas izstumšanai attiecībā uz medijiem; ciktāl par to atbildīgs ir tieši marksistiskais aizspriedums, viņu nostalģiskais ideālisms attiecībā pret visu, kas nāk no bāzes, un viņu teorētiskā alerģija attiecībā pret visu, kas nav “materiālā ražošana” un “ražīgais” darbs. Revolucionārā doktrīna gan tikai tad ņem vērā zīmju apmaiņu, ja runa ir bijusi par tās funkcionālu izmantošanu: informācijai, tās izplatībai un propagandai. Un laikmetīgais jaunskats public relations lietās, visa modernā kreispartiju subkultūra nav devusi nekādu ieguldījumu šīs tendences laušanā: tas viss pietiekami skaidri uzrāda to, ka buržuāziskā ideoloģija savu mērķi sasniedz citādāk kā tikai pateicoties savai “sociālai izcelsmei”.

Tas viss, Encensbergers brauc tālāk, noved pie “kreiso” politiskās šizofrēnijas. No vienas puses visa (subversīvā) revolucionārā frakcija metas uz apolitisku jauno mediju izlūkošanu, no otras puses- “kareivīgās” politiskās grupas pastāv arhaiskā komunikāciju formā un atsakās “spēlēt šīs spēlītes”, izmantot elektronisko mediju gigantiskās virtualitātes. Tā 1968. gada maija studentiem Encensbergers pārmet viņu pieķeršanos rokdarbu (tēlotājmākslu) līdzekļiem savu uzsaukumu izplatīšanai,- tā vietā lai ieņemtu telekomunikāciju pārvaldi, tie ieņēma vecās kultūras svētvietu- Odeonu.

Encensbergera domu gaita pati sevi peteic kā optimistiska un uzbrūkoša. Mūsdienās mediji ir valdošās šķiras monopols, ko tā pie-griež savai peļņai. To struktūra tomēr paliek “pamatos egalitāra”, un tas ir revolucionārās prakses jautājums, tai piederošo, bet kapitālisma iekārtas pervertēto virtualitāti atbrīvot, to, nebaidoties šī vārda, brīvu darīt, to novest pie sava atvērtas komunikācijas un neierobežotas demokrātiskas apmaiņas sabiedriskā mērķa, sava patiesi sociālistiskā aicinājuma.

Ir skaidrs, ka runa šeit iet par jau aprakstītās shēmas paplašināšanu, kas no Marksa līdz Markūzem vienmēr tiek attiecināta uz ražošanas spēkiem un tehniku. Šie faktori kļūst par cilvēciskās pilnīgošanās ķīlu, lai arī kapitālisms pieprasa tos iesaldēt vai pat konfiscēt. Tiem piemīt atbrīvojoša ietekme, taču tā pati ir jāatbrīvo. Kā redzams arī mediji neizbēg no šīs filigrānās revolūcijas ierakstīšanas visās lietās fantastiskās loģikas. Mediju pakārtošana ražošanas spēku loģikai vairs nav kritisks akts, bet gan ieslēdz tos [medijus] vēl drošāk revolucionārā metafizikā.

Kā aprasts, šāda pozīcija pazaudē sevi bez visa cita arī pretrunās. No vienas puses mediji uz savas (kapitālistiskās) attīstības pamata garantē sevis arvien tālejošāku sabiedriskošanu- kaut arī kā tehniski iespējama tomēr neeksistē nekāda noslēgta loka televīzija laimīgam mazākumam, jo tas būtu “struktūr pretrunīgi pirmoreiz vēsturē mediji dod iespēju masveida piedalīšanās sabiedriskajā un sabiedriskotajā ražošanas procesā, to praktiskie līdzekļi atrodas pašu masu rokās" - no otras puses “sociālistitiskās kustības uzņemas … cīņu par frekfencēm sev un jau pārskatāmā laikā tām būs jābuvē savas raidītāju un releju stacijas.” Kāpēc gan jācīnās (vipirms par savām frekfencēm), ja sociālismu īstenos taču mediji paši par sevi? Ja tieši tas ir to strukturālais mērķis?

Patreizējā iekārta, kā apgalvo Encensbergers pēc Brehtu (“Radioteorija”,1932), reducē medijus uz tīri “distribūcijmedijiem”, bet tie ir jāpārvērš patiesos komunikācijmedijos (joprojām marksistisko iztēli piemeklē viens un tas pats sapnis: atraisīt lietas no to apmaiņas vērtības un atdot tām lietošanas vērtību);turklāt šāda pārvēršana, viņš vēl piemetina, “nav vis tehniska rakstura problēma”. Taču tomēr:

1) Nav tiesa, ka mediji mūsdienu iekārtā ir tikai distribūcijmediji. Arī tādejādi tie kļūst par releju kādai ideoloģijai, kuras determinanti it kā atrodas kur citur (t.i. materiālās ražošanas veidā un paņēmienos). Citiem vārdiem: mediji kā mārketings un valdošās ideoloģijas tirgošana- no šejienes attiecību kapitālists/algotais strādnieks pielīdzināšana attiecībām mediju ražotājs-raidītājs/saņemējs, masas bez atbildes iespējām. Nevis kā dažādu saturu pārvietošanas līdzeklis, bet drīzāk pēc savas formas un darbības mediji rada sabiedriskās attiecības, un tās nav vis ekspluatācijas, bet gan abstrakcijas attiecības, apmaiņas nodalīšanai un novākšanai. Mediji nav vis ideoloģijas koeficienti, bet gan katalizatori. Tie ne tikai pēc savas sūtības nav revolucionāri, bet arī nekādā citā sakarā vai arī virtuāli, nav neitrāli vai neideoloģiski (to “tehniskā” statusa vai sociālās “izcelšanās” fantasms).

Tieši otrādi ideoloģija tik pat niecīgā mērā kā valdošās šķiras diskurss pastāv kaut kur ārpus, neieejot medijos. Tas pats attiecas uz preču sfēru: nekur tām nav cita realitātes statusa (“produktu lietošanas vērtības”) kā vienīgi tā forma, ko tie ieņem maiņas vērtībsitēmu darbībā. Tāpat arī ideoloģija nav nekas imaginārs, kas seko uz viļņa aiz maiņas vērtības, bet gan ir pati šīs maiņas vērtības darbība. Pēc rekviēma dialektikai būtu jāieskanas arī bāzei un virsbūvei veltītam rekviēmam.

2) No tā izriet tas, ka, kad Brehts un Encensbergers apgalvo, it kā mediju pārvēršana patiesā komunikācijas līdzeklī tehniski nerada nekādas problēmas (šī pārvēršanās, saka Brehts, - ir tikai dabisks masu mediju tehniskās attīstības rezultāts), tad šādu viņu izteikumu tiktiešām vajag uztvert tā (tieši otrādāk u bez jebkādām vārdu spēlēm), ka tā burtiski nav uzstādītās dalīšanas, kas ir sociālā dalīšana tehniska problēma, jo masu mediju ideoloģija atrodas formas līmenī.

Bezatbildes runa

Raksturīga masu mediju pazīme ir tas, ka tie pastāv kā antivadītājs, ka tie ir netranzitīvi, ka tie ir antikomunikatīvi,- ja mēs pieņemsim komunikācijas definīciju kā apmaiņu, kā vārda un atbildes savstarpējas saiknes telpu, un attiecīgi atbildību, - ka tiem nemaz nepiemīt psiholoģiskā un morālā atbildība, bet tie uzstājas apmaiņas procesa vienas un otras puses personiskās korelācijas statusā. Citiem vārdiem, ja mēs komunikāciju definējam kā savādāk, nekā vienkārši informācijas nodošana/saņemšana, tad pēdējā ir pakļauta atgriezeniskumam feed-back formā. Tādā veidā, visa masu mediju mūsdienu arhitektūra pamatojas šajā mūsu pēdējā noteiksmē: tie sevī atklāj to, kas uz visiem laikiem noliedz atbildi, kas padara neiespējamu apmaiņas procesu (ja nu vienīgi atbildes simulācijas formās, kuras pašas izrādās integrētas informācijas pārraides procesā, kas gan neko neizmaina komunikācijas vienvirzībā). Tieši šeit- parādās to patiesā abstrakcija. Un tieši šajā abstrakcijā pamatojas sociālās kontroles un varas sistēma.

Lai labi sev apskaidrotu termina “atbilde” nozīmi, tas ir jāņem stingri savā nozīmē, bet lai to veiktu ir nepieciešams atgriezties pie šī termina ekvivalenta “primitīvajās” sabiedrībās: vara pieder tam, kas var to iedot un kam tā nevar tapt atgriezta atpaakaļ. Atdot un izdarīt tā, lai jums nebūtu iespējams atdoto atgriezt atpakaļ, nozīmē: pārraut apmaiņas procesu savā labā un noteikt monopolstāvokli- līdz ar to sociālais process izrādās sarauts. Atgriezt atdoto, turpretīm, nozīmē varas attiecību sagraušanu un simboliskās apmaiņas ķēdes radīšanu (vai pār-radīšanu) uz antagoniskas savstarpējas sasaistes pamatiem. Tas pats notiek arī masu mediju sfērā: kaut kas izrādās izteikts, un tiek veikts viss, lai uz šiem vārdiem netiktu saņemta nekāda atbilde. Tāpēc arī vienīgā iespējamā revolūcija šajā jomā- lai gan tāpat visās citās jomās (t.i. vienkārši revolūcija)- ir atbildes iespējamības atgriešana. Šī vienkāršā iespēja paredz pilnīgu mūsdienu masu mediju struktūras apvērsumu.

Nekādas citas iespējamas teorijas vai stratēģijas nepastāv. Visi kuslie mēģinājumi demokratizēt saturu, sagraut to, atjaunot “koda caurspīdību”, kontrolēt informācijas pārraides procesu, radīt saišu atgriezeniskumu vai sagrābt kontroli pār masu medijiem izskatās pilnīgi bezcerīgi, ja nav sagrauts vārda monopols. Pie kam šo monopolu jāsagrauj ne tāpēc, lai dotu vārdu katram personīgi, bet tā, lai šis vārds ieslēgtos apmaiņas procesā, iegūtu spēju būt nodotam un būt atgrieztam, līdzīgi skatienam, vai reizēm- smaidam, pie tam tā, lai šis process nekad nebūtu apstādināms, iesaldēts, savažots un par jaunu pārradīts kādā citā sociālā procesa vietā.

Patreizējā momentā mēs atrodamies ne-atbildes stāvoklī, bezatbildīgumā. “Minimāla autonoma darbība no novērotāja vai vēlētāja puses”,- kā Ercensbergers sacījis. Tik tiešām, pirmais un krāšņākais no visiem masu medijiem ir vēlēšanu sistēma: tās virsotne ir referendums, kurā atbilde ir iekļauta jautājumā; tāpat kā dažāda veida aptaujās- vārds visur atbild pats uz sevi kāda par atbildi nomaskēta trika veidā, turklāt šeit vārda absolutizācija zem apmaiņas formālās maskas parādās pašas varas noteiksmes formā. Barts apraksta līdzīgu ne-abpusējību literatūrā kā:

“Mūsdienu literatūra pārdzīvo krasāko šķīrumu starp teksta ražotāju un lietotāju, starp tā īpašnieku un klientu- šķīrumu, ko uztur pati literatūra kā sociāls iestādījums. Pie tāda lietu stāvokļa lasītājs nonāk dīkdienības, netranzitīvitātes stāvoklī, jeb citiem vārdiem uztver visu pārāk nopietni: tā vietā lai izdarītu savu likmi spēlē, pilnībā izbaudītu apzīmētāja burvību, aizmirstos raksta saldkaislē, viņš nesaņem nekā, izņemot nožēlojamu brīvību pieņemt vai atgrūst tekstu: lasīšana kļūst par prastāko referendumu.’’

Patērētāja statuss uzspiež trimdinieka stāvokli, bet vispērināta patērēšanas kārtība nav nekas cits kā kārtība, pie kuras nav pieļauts dot, atgriezt, apmainīt, bet ir atļauts tikai ņemt un lietot (piesavināšanās, individualizēta lietošanas vērtība). Šajā nozīmē “patērēšanas” labumi parādās arī kā masu piekrišanas līdzekļi: tie atbilst mūsu jau aprakstītai vispārīgai formai. To specifiskā funkcija vairs nespēlē gandrīz nekādu lomu- produktu patērēšana un vēstījumu saturi ir abstraktu sabiedrisko attiecību nolikumi, ir aizliegums piemērojams jebkādai atbildes un atgriezeniskuma formai.

Tādā veidā, ne Ercensbergera apgalvojumi, ka “pirmo reizi vēsturē masu mediji dara iespējamu plašu masu iesaistļņanos sabiedriskā raþoņanas procesā”. Varētu domāt, ka kļūstot par televizora vai videokameras īpašnieku paverās jaunas iespējas attiecību un apmaiņas uzstādīšanā! Tas dod ne vairāk iespēju kā tostera vai ledusskapja iegāde. Nav iespējams dot atbildi funkcionālam priekšmetam: tāda ir tā funkcija- viņš sevī integrē vārdu uz kuru jau ir devis atbildi un kas neatstāj vietu spēlei, abpusējām likmēm (ja runa iet par šī priekšmeta sagraušanu vai viņa funkcijas izmaiņu). Funkcionāls priekšmets , tāpat kā jebkurš vēstījuma saturs, ko masu mediji padara funkcionālu, tāpat kā referendums, veic tādā veidā kontroli pār pārrāvumu, jēgas rašanos, kritiku. Pašā galējākā gadījumā varai (ja vien protams tā pati neatrodas satura varā un nav pārliecināta par ideoloģiskās “pārliecināšanas” spēku masu medijos, un līdz ar to arī kontroles nepieciešamībā pār vēstījumu saturu) būtu jāpiedāvā katram pilsonim televizors, neuztraucoties par programām. Bezjēdzīgi iedomāties varas policejisku kontroli pār TV (Orvels “1984”): ar pašu savu eksistenci TV nodrošina sociālo kontroli pār sevi. Nav nepieciešamības sev iedomāties to kā režīma spiegojošo aci katra pilsoņa privātajā dzīvē; televīzija ir kas daudz apjomīgāks par to visu: tā ir pārliecība par to, ka cilvēki vairāk nesarunājas savā starpā, ka viņi ir galīgi izolēti- vārda priekšā, bez atbildes.

Šajā ziņā Maklūens, kuru Ercensbergers nievājoši sauc par vēderrunātāju, ir daudz tuvāks teorijai, kad viņš apgalvo, ka “medijs ir vēstījums”(izņemot tos gadījumus, kad, būdams pilnīgi akls pret sabiedrisko formu, par kuru mēs runājam, viņš slavina masu medijus un to planetāro saturu ar apstulbinošu aizvēsturiskas cilts iedzīvotāja optimismu). Apgalvojums “Medium is Message” nebūt nav kritisks, taču savā paradoksālajā formā saglabā analītisku vērtību, tai laikā, kad Ercensbergera naivitāte attiecībā uz “masu mediju strukturālo dabu”, kuru iespējas “nevar atļauties atsvabināt neviena vara”, kas sevi priekšstata kā revolucionāru,- nav nekas vairāk, kā mistifikācija. Šī masu mediju sociālistiskās priekšnoteiktības mistifikācija, kaut arī ir pretēja, bet tai pat laikā tomēr papildina orvelisko mītu par teroristisko manipulāciju no varas puses. Pats Dievs tas kungs iestātos par sociālismu, ja reiz to apgalvo kristieši.

Sagraušanas stratēģija un “simboliskā darbība”

Kā mēs varējām novērot, masu mediji spēlēja savu lomu 1968. gada maijā, spontāni padziļinot revolucionāro kustību. Tai laikā bija vismaz viens moments, kad masu mediji (neapzināti) pavērsās pret varu. Tieši šajā lūzuma punktā tiek būvēta amerikānu japīšu (Hoffmans, Rubens) sagraušanas stratēģija un tiek attīstīta vispasaules revolucionāro kustību ietvaros “simboliskās darbības” teorija: piespiest masu medijus nogriezties no to ceļa, pateicoties ķēdes reakcijas spēkam; izmantot to mirklīga informācijas izplatības ātruma funkciju. Tas nozīmē: masu mediju iedarbība ir pavēršama pretējā virzienā, tie ir šķiru cīņas mainīgais lielums, ko jāmāk pavērst sev par labu. Vai tik tā nav vēl viena diža stratēģiska ilūzija?

1968. gada maijs var kalpot tam par piemēru. Viss mūs mēģina pārliecināt par masu mediju šī perioda graujošo triecienu. Radiostacijas, avīzes no perifērijas izplatīja visos virzienos vēsti par studentu uzbrukumu. Ja studentu darbība kalpoja par detonatoru, tad masu mediji nostrādāja kā rezonators. Vara nepalaida garām izdevību apvainot tos “revolucionārās spēlītēs”. Taču šāda veida acīmredzamība balstās analīzes nepietiekamībā. Es apgalvotu tieši pretējo: šajā gadījumā masu mediji kā vēl nekad labāk izpildīja savu lomu un savā ikdienišķajā sociālās kontroles funkcijā bija notikuma augstumos. Un viss tas tikai tāpēc, ka tie saglabāja savu formu (pie kardinālām sava satura izmaiņām) un vēl tāpēc, ka šī forma neatkarīgi no konteksta nenovēršami padara masu medijus par solidāriem ar valdošo sistēmu. Izplatot ziņu par notikumu sabiedriskās domas abstraktā vispārīgumā, tie uzspieda notikumam piepešu un nesamērojamu attīstību, un ar pašu šo piespiedu paātrinošo attīstību viņi atņēma kustībai sākotnēji piemītošo ritmu un tai piederīigo jēgu- vienu vārdu sakot, tie veica īssavienojumu.

Tradicionālā politikas laukā (labējie vai kreisie), tur, kur notiek iesvētīto modeļu un kanoniskā vārda apmaiņa, masu mediji nodrošina vēstījuma nodošanu bez nozīmes izkropļojumiem. Tie ir homogēni pašam šim vārdam, līdzīgi tam, kā viņi ir homogēni preču apmaiņai. Bet taču transgresija un graušana tiek nodota pa viļņiem tikai tadā gadījumā, ja tās kā tādas ir pakļautas veiklam noliegumam: pārvērstas modeļos, neitralizētas zīmēs, tās zaudē savu jēgu. Nepastāv transgresijas modeļa, sērijas, prototipa. Tādā veidā, vēl viens brīnišķīgs transgresijas iznīcināšanas veids ir tās pārvēršana graujošā reklāmā. Sākotnēji šāda operācija var likt mums noticēt “sensacionālajiem” akcijas rezultātiem. Taču patiesībā tā ir pielīdzināma visas kustības dezorganizācijai tai piemītošā impulsa izņemšanā. Pārrāvuma akcija ar laiku pārvērtās birokrātiskā modelī- tā ir masu mediju darba būtība.

Tas viss nolasās derivācijā, termina “simboliskais” novirzīšanā. 1968. gada 22. marta akcija Nanterē bija simboliskas dabas akcija, jo tā bija trnsgresīva tāpēc, ka zināmā momentāun zināmā vietā tā iztēlojās radikālu pārrāvumu vai, izmantojot pirms tam piedāvātās analīzes leksiku, iedomājās atbildi tur, kur administratīvās un pedagoģiskās varas institūts runāja vienpersoniski un nedrīkstēja pieļaut nekādu atbildi. Bet simbolisko šīs akcijas dabu noteica ne tikai informācijas izplatības un masu mediju inficēšanās fakts. Tomēr šodien aizvien lielākā mērā tieši šis viedoklis (atklātības šoks) izrādās pietiekams lai definētu simbolisku akciju. Galu galā graujoša darbība nes rezultātu tikai atkarībā no savas spējas atražoties. Viņa neiztēlojas sevi, viņa uzreiz darbojas kā modelis, kā žests. Simboliskais ir pārgājis no pašas jēgu (politisko vai kādu citu) veidojošās darbības sfēras sevis atražošanas sfērā, kas vienmēr ir varas atražošana. Simboliskais pārvēršas vienkāršā tīri simboliskā koeficientā, bet transgresija kļūst par maiņas vērtību.

Visa kritiskā racionālā doma (Benjāmins, Brehts, Ercensbergers) tajā saskata būtisku izraušanos uz priekšu. Masu mediji tikai aktualizē un pastiprina “jebkādas politiskās darbības demonstratīvo dabu”(Ercensbergers). Ir acīmredzami, ka tas viss saskaņojas ar didaktisko revolūcijas koncepciju, pat vēl vairāk- “ar apzināšanās dialektiku” u.t.jpr. Šī racionālistiskā doma nav apgaismības buržuāziskās domas noliegums, tā ir visu apgaismojošo demokrātiskās (t.i. revolucionārās) apgaismības izplatīšanas tikumības koncepciju mantiniece. Savā pedagoģiskajā centībā šī doma aizmirst - politisks akts, noteikti virzīts uz masu medijiem un varu no tiem sagaidošs,- ka masu mediji no savas puses arī ir noteikti noskaņoti uz darbības depolitizāiju. Šim viedoklim par atbalstu varu piedāvāt interesantu faktu: mūsdienīgā gadījumu iespraukšanās politiskajā sfērā (kas sakrīt ar Benjāmina ideju par mākslas darba pāreju savas atražošanās vārdā uz politisko sfēru). Cunami Pakistānā, melnādaino boksa matčs ASV, bistro saimnieks, kas sašāvis jaunekli un tā tālāk - visi tāda veida notikumi, kādreiz šķituši sīki un apolitiski, pateicoties masu saziņas līdzekļiem iegūst sociālu un “vēsturisku” vērienu.

Gadījuma konfliktualizācija, kas kādreiz piepildīja avīžsleju hronikas, iegūst jaunu nozīmi: gadījumos kristalizējas jaunas politikas formas, kas lielā mērā rodas pateicoties masu medijiem.

Šie dažādie fakti ir “simboliskās darbības”, bet nevis neatkarīgas, bet gan atgrieztas politiskās nozīmības gultnē. Nav nekādu šaubu par šo gadījumu novērtējuma abpusēju dabu: ja reiz pateicoties masu medijiem zem ārējās gadījumu čaulas parādās politiskā dimensija, tad tieši tā pat pateicoties masu medijiem gadījuma kategorija visur iekaro politiku. Lai gan pateicoties masu medijiem, pats gadījums ir mainījis savu statusu, no sekundāras kategorijas, kas pie mums ienākusi no tautisku hroniku almanahiem, gadījums pārvērties par vispārīgu mitoloģisko interpretāciju sistēmu, nozīmīguma modeļu ciešu tīklu, no kura nevar izsprukt neviens gadījums. Tajā ir masu mediju attīstības būtība. Tas nav vienkārši tehnisku līdzekļu apjoms informācijas satura izplatīšanai, tā ir modeļu uzspiešana.

Dotajā kontekstā Maklūena formula ir jāpārskata: Medium is Message rada jēgas pārnesi uz pašu līdzekli kā tehnoloģisku struktūru. Tā arī izklausās pēc tehnoloģiska ideālisma. Patiesībā dižais Līdzeklis ir Modelis. Nodošanai ir domāts nevis tas, kas iziet caur presi, TV, radio, bet gan tas, kas top formas/zīmes ietverts, izrādās modeļos artikulēts, tiek vadīts no koda puses. Tieši tāpat arī prece - nav tas, ko ražo rūpniecība, bet tas, kas top maiņas vērtības abstrakciju sistēmas mediēts. Mēs redzam skaidri, kā vēl nekad, ka tas, kas var notikt zem masu mediju zīmes, ir gadījuma un politiskā kategoriju un tradicionālā to dalījuma formāla pārvarēšana, ko, tomēr, pakļauj vienam kopīgam kodam. Ir diezgan dīvaini, ka neviens nekad nav pacenties noskaidrot šīs piespiedu socializācijas kā sociālās kontroles sistēmas stratēģisko nozīmi.

Atkārtosim vēlreiz: vēlēšanu sistēma ir tam pirmais vēsturiski nozīmīgais piemērs. Un vienmēr ir bijis pār pārēm revolucionāru (kādreiz diezgan ievērojamu, mūsdienās daudz niecīgāka kalibra), kas domājās esam spējīgi uz tā “iztaisīt savu spēli”. Pat vispārīgais streiks, šis dumpīgais daudzu paaudžu mīts, ir pārvērties redukcioniskā shēmā. 1968. gada maija streiks, kura attīstību masu mediji lielā mērā veicināja, izplatot to uz vistālākajiem Francijas nostūriem, ārēji izskatījās kā krīzes kulminācijas moments, taču darbībā tas izrādījās tā dekompresijas sākums, tā asfiksija no nesamērīgas izplešanās, tā sagrāves sākums. Protams, streikā piedalījās strādnieku tūkstoši. Taču tiem vispār nebija ideju par to, ko viņiem darīt ar šo “mediatizēto” streiku, kas tiek translēts un uztverts (vienalga vai tas būtu ar masu mediju vai arodbiedrību palīdzību).