Prezentācija uz kartītes

Uzņēmuma darbinieka vizītkarte rada pirmo iespaidu par visu organizāciju. Neskatoties uz to, ka nelielā taisnstūra kartīte ir svarīga uzņēmuma reprezentācija, tai nav viena vienota formāta vai informācijas izkārtošanas standarta. Galvenais, lai informācija, ko cilvēks, sniedzot vizītkarti, grib par sevi vai firmu pastāstīt, ir skaidri uztverama, norāda lietišķās etiķetes pārzinātāji. Burtu lielums, krāsas, logo un telefonu numuru izkārtojums ir paša uzņēmuma ziņā. (Pārpublicēts no www.diena.lv)

Etiķetes pārzinātāji gan uzsver, ka vizītkartei jābūt tādā formātā, lai to būtu ērti lietot un ievietot tām paredzētajos albūmos vai etvijās. Nav ieteicams vizītkartes apdrukāt no abām pusēm, par lietišķai etiķetei neatbilstošu tiek uzskatīta arī mobilā telefona numura pierakstīšana ar roku.

Informācija svarīgāka par krāsu

Vizītkarte parasti ir uzņēmuma vai paša cilvēka pirmā reprezentācija. Tādēļ nelielajai informācijas kartītei vajadzētu būt veidotai atbilstoši uzņēmuma tēlam. "Katrā organizācijā vajadzētu būt tā sauktajai stila grāmatai. Veidojot vizītkartes, mēs ņemam vērā stila grāmatā rakstīto — tur norādīti gan pieļaujamie burtu izmēri, gan krāsas," stāsta Rietumu bankas (RB) reklāmas nodaļas vadītāja Lora Hanahmetova. Informācijas izkārtojumu RB gan atstājot dizaineru ziņā.

Irma Kalniņa, konsultante etiķetes un starptautiskā protokola jautājumos, uzskata, ka galvenais, lai informācija būtu viegli uztverama. Tā kā dzīve kļuvusi sarežģītāka, arī vizītkartes no vienkāršām vārda kartēm pārtapušas par sablīvētas informācijas nesējām. "Lielākoties cilvēki neskatās, kāds ir vizītkartes vizuālais noformējums. Viņus vairāk interesē tieši informācija," skaidro I.Kalniņa.

Lietišķās etiķetes studiju kursa pasniedzēja Ilona Matvejeva gan norāda, ka pastāv zināmi nosacījumi, kurus būtu ieteicams ievērot, sagatavojot vizītkarti. Taisnstūra augšpusē vidū vai kreisajā stūrī vajadzētu atrasties uzņēmuma logo. Apakšējā kreisajā stūrī jādrukā adrese, savukārt firmas kontakttelefoni, elektroniskā pasta adreses, faksa numuri jāizkārto apakšējā labajā stūrī.

Priekšnieku kartītēm sudrabota maliņa

"Ja visiem būtu vienādas vizītkartes, cilvēki garlaikotos. Tādēļ viņi cenšas savas izdaiļot," stāsta I.Kalniņa. Vizītkartes tekstam obligāti nav jābūt izkārtotam horizontāli. Burti var būt dažāda lieluma. Arī krāsas un materiālu izvēlas pats uzņēmums. Arhitektoniskās izpētes grupas (AIG) celtniecības arheologs Juris Zviedrāns skaidro, ka caurspīdīgo plastikātam līdzīgo rasējamo papīru vizītkartēm izvēlējušies tādēļ, ka firmā ikdienā strādā uz šāda papīra. "Tā ir kā spēle ar caurspīdīgo un matēto," stāsta J.Zviedrāns, paskaidrojot, ka līdzīgs materiālu motīvs parādās arī biroja priekšmetos, piemēram, sienas pulkstenī.

AIG telefonu un adrešu izvietojumu vizītkartē, līdzīgi kā citi Dienas aptaujātie uzņēmumi, atstājuši dizaineru ziņā, paļaujoties uz viņu māksliniecisko izpratni par izkārtojumu.

I.Kalniņa norāda, ka Latvijā vizītkaršu izkārtojumā nereti cilvēka vārds netiek pietiekami izcelts un uz firmas nosaukuma vai logo fona pazūd. Cilvēka vārda un uzņēmuma nosaukuma burtiem vajadzētu būt vismaz viena izmēra. Vienlaicīgi I.Kalniņa uzsver, ka vizītkartei nevajadzētu būt pārāk smalkai, ja tās īpašnieks ir ierindas darbinieks. "Atkarībā no ieņemamā amata bankas darbinieku vizītkartes var atšķirties," skaidro L.Hanahmetova. Viņa norāda, ka uzņēmuma vadībai vizītkaršu maliņa ir sudrabotā krāsā. Izmēra ziņā RB vizītkartēs gan neesot kardinālas atšķirības.

Vienota vizītkaršu noformēšanas vai izmēru standarta neesot arī Eiropā. "Francijā vizītkartes ir nedaudz lielākas nekā citās valstīs," kā piemēru min I.Kalniņa. Viņa uzsver, ka pats svarīgākais tomēr ir saņēmēja komforts. Lielākai kartītei, lai to ieliktu vizītkaršu albumā, būs jāapgriež kāda mala, bet šaurākās kritīs laukā.

Divās valodās — ekskluzīvi

Lai arī lietišķā etiķete nosaka, ka otra cilvēka vizītkarti neklājas aprakstīt, Latvijas Zaļā punkta (LZP) valdes priekšsēdētāja Undīne Būde stāsta, ka bez īpašu atpazīšanas zīmju pierakstīšanas nereti ir grūti atcerēties, kur un kad vizītkartes īpašnieks satikts. "Tikšanos ir tik daudz, ka bez šādām atzīmēm grūti iztikt," saka U.Būde, piebilstot, ka īpašnieka atļauja vispirms gan jāpavaicā. Pats LZP savas vizītkartes veido uz atkārtoti pārstrādātā papīra.

I.Kalniņa atzīst, ka mobilo telefonu, lai arī pretēji etiķetei, uz vizītkartes blakus citām koordinātām tomēr ar roku var pierakstīt. "Citādi rodas jautājums, vai labā stila dēļ ir vērts ziedot vērtīgu informāciju, jo uz citas lapiņas pierakstīts telefona numurs var pazust," saka I.Kalniņa.

Lai gan uzņēmumi bieži izmanto vizītkartes, kuras vienā pusē atrodama informācija latviešu, bet otrā — angļu valodā, lietišķā etiķete nosaka, ka šāda apdrukāšana no abām pusēm nebūtu pieļaujama. I.Kalniņa gan skaidro, ka divi vizītkaršu komplekti ir visai ekskluzīva iezīme, ko katrs uzņēmums nevar atļauties.

Apmainoties ar vizītkartēm, jāņem vērā, ka kartīte ir dāvana, uzsver I.Kalniņa. Kad cilvēks to pasniedzis, nevajadzētu kartīti nobāzt kabatā vai dziļi somā. Tā ir jāaplūko ar tādu pašu interesi, kā sarunājoties ar cilvēku.