Konferences «Sabiedriskās attiecības Latvijā: masu mediju skatījums» apskats

2003. gada 10. aprīlī Reiterna namā, Rīgā, norisinājās Eiropas Padomes Informācijas biroja, Latvijas Žurnālistu savienības un Latvijas asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem rīkotā konference «Sabiedriskās attiecības Latvijā: masu mediju skatījums». Nedaudz par to, kas bija dzirdams šajā koferencē.

Ar diezgan vērienīgu, bet tai pat laikā skaidri definētu domu konferenci atklāja Ābrams Kleckins, LU Sociālo zinātņu fakultātes komunikāciju studiju nodaļas vadītājs. Pēc viņa domām, SA (Sabiedriskās attiecības) Latvijā attīstās tizli. Liela loma šai procesā ir privāto biznesa struktūru un politikas lielā ietekme uz SA kā augošu nozari. SA, tāpat kā reklāmai, vajadzētu būt nevis sabiedrības krāpšanas, bet gan komunikācijas līdzeklim.
SA, kā potenciāli ietekmīgas nozares izgāšanās notika līdz ar Repšes valdības ienākšanu politikā. Tas ir spēcīgākais piemērs komunikācijas trūkumam starp vadītājiem un vadāmajiem. Kleckina kungs uzsvēra, ka Latvija ir vienīgā valsts, kurā nepastāv neviena valstiska iestāde, kas nodarbotos ar stratēģisko plānošanu. Līdz ar to arī SA, kā tālredzīga nozare, politikā nevar pastāvēt, tāpēc valda SA pārstāvju haotiskas, nepamatotas rīcības. SA galvenajam pamatam, atšķirībā no reklāmas, ir jābūt tikai un vienīgi stratēģijai.
Otra problēma ir tā, ka cilvēki, kas uzstāda uzdevumus SA speciālistiem, praktiski vienmēr paši ir nekompetenti jautājumos, kas ir saistīti ar SA.
Galavārdā tiek likts uzsvars uz to, ka SA uz šo brīdi ir visstraujāk attīstošākā nozare, un tai pat laikā, tā ir arī visnekompetentākā nozare.
Ziņu aģentūras LETA galvenā redaktore Lidija Dārziņa uzsvēra, ka pašreizējā situācijā žurnālistu zemais profesionālisma līmenis bieži vien noved pie tizlas rīcības, kuras pamatā ir SA speciālistu tizlie sūtījumi presei. Viņa uzsvēra, ka bieži vien tieši profesionāli žurnālisti pamet žurnālistiku un pārvācas «barikāžu otrā pusē», veidojot profesionālus preses sūtījumus, kas var būt vērtējami pat kā gatavs ziņu materiāls. Šai gadījumā žurnālists vienīgi nodarbojās ar šīs informācijas pārrakstīšanu zem sava vārda. Zūd motivācija strādāt pašiem.
Arī LETA nodarbojās ar SA ziņojumu saņemšanu un kategorizēšanu. To var darīt pilnīgi bez maksas, sūtot savus «ļoti svarīgos» sabiedrisko attiecību ziņojumus uz e-pastu pr@leta.lv.
Radio SWH ziņu dienesta vadītāja Iveta Galēja uzskata, ka SA darbības, kas tendētas uz mediju informēšanu Latvijā lielākoties tiek dziļi komercializētas. Praktiski visi saņemtie ziņojumi, kas ir nākuši uz SWH un tika klasificēti kā SA sūtījumi, tika izmesti papīrgrozā nemaz nelasot. Rodas uzskats, ka tie tur, SA darboņi vispār nevar veikt neko labu.
Tātad, pirmā lielākā problēma, pēc Ivetas Galējas domām, ir tā, ka SA speciālisti savus ziņojumus nemāk pareizi sastādīt. Otrā problēma ir ziņojumu sarežģītais teksts. SA speciālisti negrib vai nemāk izteikties vienkāršā, saprotamā valodā. Viņu valoda ir pārsātināta ar dažādiem specifiskiem terminiem, svešvārdiem un pilnīgi nelatviskām teikumu konstrukcijām. Šai gadījumā spilgtākais piemērs vienkāršiem un saprotamiem ziņojumiem tiek minēti Rīgas ZOO sūtītā informācija, kuru nebūt nesastāda SA speciālisti, bet gan paši ZOO darbinieki. Kā visnoderīgākie materiāli ziņām vēl joprojām ir valsts iestāžu sniegtā informācija.
Līga Miķelsone, BNS ziņu aģentūras direktore ziņoja, ka aģentūrai iz izstrādāta sava stratēģija saistībā ar SA ziņojumiem - viņi vienkārši tiek ignorēti. BNS kritiski attiecās pret reklāmas un SA ziņojumiem un tos publicē vienīgi tam paredzētajā «PR ziņu lentā».
Pēc viņas vārdiem SA speciālists ir informācijas avots, kas bieži vien ir vienīgais informācijas avots, no kura var gūt informāciju par kādu uzņēmumu, iestādi vai personu. Dažreiz tas var būt arī noderīgs.
Ritums Rozenbergs no Neatkarīgās Rīta avīzes uzsvēra, ka žurnālists nevar būt draugos ar SA uzņēmumu vai atsevišķu SA speciālistu, jo katram ir savas intereses. Tomēr ir jāpastāv sadarbībai starp šīm dažādajām nozarēm.
Klasiskā sadarbības metode ir materiālu iegūšana no SA speciālistiem, pareizāk sakot, ka žurnālistiem tiek piegādāta informācija no SA. Tomēr, SA veidotos materiālus bieži vien neizmanto, ļoti zemās uzticības dēļ.
SA veidotos materiālus pat drīzāk vajadzētu izmantot kā intrigas radītāju ap kādu noteiktu uzņēmumu vai arī kādu notikumu.
Viens no draudzīgākajiem ziņojumiem bija tas, ko sniedza Ksenija Zagorovska, laikraksta «Čas» galvenā redaktore. Pēc viņas domām, daudzi žurnālisti baidās no slēptās reklāmas izmantošanas. Reklāmas vai SA ziņojumu ir jāveido tā, lai tas būtu pietiekami interesants tā saņēmējam, attiecīgi, lai tas būtu interesants medijiem, kas to saņem.
Galvenais, pēc kā vadās laikraksts «Čas», šķirojot SA vai reklāmas ziņojumus, ir tas, cik lielu cilvēku daudzumu tas skar. Ja notikums ir interesants vairāk kā 500 cilvēkiem, tad šim ziņojumam ir ziņas vērtība.
Ksenija Zagorovska izvirzīja vairākus kritērijus, pēc kuriem vadoties, vajadzētu sastādīt SA ziņojumus medijiem: lielu masu piesaistīšana, krāšņa ilustratīvā materiāla piedāvājums (iespēja uztaisīt labu fotogrāfiju, videomateriālu, grafisku informāciju u.c.); pasākumā ir iesaistītas promenētas personības, pasākums vai kāds piedāvājums ir bez maksas, uzņēmums vai iestāde ir piedāvājusi savus resursus pasākuma notikšanai (telpas, aparatūru u.c.); pasākums ir piesaistīts kādam noteiktam datumam (1. aprīlis, 31. decembris, u.c.)
Ilze Jaunalksne no LTV ziņu dienesta pauda uzskatu, ka medijiem ar SA ir jāveido pozitīvu sinerģiju, nevis jāveido vienam otra atgremojumus un jāizspļauj tie sabiedrībai. Viņa izvirzīja pāris kritērijus, kas nosaka to, ka ziņa nonāks «Panorāmā»: cik cilvēkiem to vajadzētu zināt, cik ļoti cilvēkiem to vajadzētu zināt un cik objektīva ir sniedzamā informācija.
Ziņu izvēlē vienmēr ir jābalstās uz ticamības momentu. SA ir jābūt publiskam nevis personiskam pakalpojumam, SA nedrīkst melot, SA ir jāskaidro situācija, pirms iegūst krīzes formu, balstoties uz to arī ir jāveido sūtījums medijiem.
Pēc viņas domām žurnālistu pāriešana uz SA ir galvenokārt peļņas jautājums, jo atalgojums SA ir daudz augstāks, nekā tas ir žurnālistikā.
Medijiem Ilze Jaunalksne iesaka domāt par savu reputāciju, pirms SA ziņojuma nodošanas sabiedrībai.
Savukārt LNT ziņu dienestā, kā teica Valdis Francis, visvairāk tiek domāts par informācijas sagremošanu. Jo vienkāršāk ir pasniegts ziņojums un jo saprotamāks tas ir, jo lielāka iespējamība, ka tam vispār tiks veltīta jelkāda uzmanība.
Ticamības moments jebkurai informācijai zūd brīdī, kad ziņas veidošanai tiek piedāvāts finansiāls atbalsts.
Jebkura pasākuma atspoguļošanā lielākā nozīme tiek piešķirta vizuālajai informācijai - tam, kā šo ziņu var ilustrēt, lai tā nonāktu LNT vakara ziņu divdesmit piecās minūtēs.
Pēc Ritas Radušas, laikraksta «DIENA» biznesa ziņu nodaļas vadītājas domām, Latvijā vispār nepastāv preses un SA sadarbība. Sabiedriskās attiecības tiek definētas kā «attiecības», bet reāli tādu nemaz nav. Nepastāv produktīva savstarpēja sadarbība. Gala variantā zaudētāji ir abi.
Publicitāte nav prece, kuru var nopirkt.
Ieteikumi, kurus ievērojot SA varētu veidot pozitīvu sinerģiju ar mēdijiem: savstarpēji iepazīties, lai nenorisinātos anonīmā komunikācija; regulāri uzturēt kontaktus; uzturēt kvalitatīvus kontaktus; respektēt vienam otru; SA cilvēkam ir jāzina, mēdija darbības specifika (plānošanas laiki, ikdienas deadline u.c.); nodrošināt ik pa laikam tikšanos aci pret aci ar žurnālistiem.
Kopsummā konference bija brīnumaini veiksmīga, tajā tika skaidri parādīta mediju nostādne jautājumos ar Sabiedrisko attiecību sniedzējiem, kā arī pašiem ar sevi. Kā minēja Iekšlietu Ministrijas pārstāve: «Ja senāk teica, ka žurnālistu kājas baro, tad tagad viņu baro SA». Ziņu aģentūrām visā šajā procesā jau sākotnēji ir jābūt kā filtram, kas nošķiro neprofesionālo vai arī neefektīvo SA vai reklāmas informāciju, tādējādi apliecinot atlikušās informācijas nozīmīgumu. Savukārt mediji var šo ziņu aģentūru gājienu izmantot, lai vēlreiz pārliecinātos par ziņu patiesumu vai arī nepatiesumu.
Gala nostādnes no dažādo mediju puses:
Televīzija - SA pārstāvjiem vajadzētu sniegt mazāk informācijas, tai vajadzētu būt koncentrētākai un pēc iespējas mazākos apjomos.
Radio - ziņojumiem, ko sniedz SA, vajadzētu būt pēc iespējas vienkāršākiem, bez sarežģītiem vārdu virknējumiem, kurus tik un tā neviens neizmantos, jo nespēs to īsā laika sprīdī pasniegt klausītājam saprotamā veidā.
Ziņu aģentūras - informācijai jābūt īsai un konkrētai. Nav nepieciešamības pēc īpaši gariem aprakstiem, nav vajadzība pēc profesionāli uzrakstītām ziņām, tas ir pašu aģentūru maizes darbs.
Laikraksti - ja nemāk informāciju pasniegt, tad vispār nav jēgas viņu pasniegt. Beigās vēl vienīgi piebildīšu, ka pēc mēneša tiek plānota vēl viena konference, kuras tēma šoreiz būs «Sabiedriskās attiecības Latvijā: SA pārstāvju skatījums».