Kā māli podnieka rokās (3)

Perfekts poligrāfiskais noformējums drīzāk ir zinātne, nevis māksla. Meistarības apgūšana ir obligāts nosacījums galarezultātu sasniegšanai, tomēr tas vēl nav viss – ir nepieciešama arī pārliecinoša gaumes izjūta, kas nošķir paveikto no parasta paveiktā darba un, kas ir balstīta uz skaidru izpratni par harmonisku noformējumu. Un, kaut arī gaume pamatos balstās uz pirmatnējām sajūtām, no tās nav jēgas, ja par pamatu netiek ņemta pārliecinoša spriešana. Sajūtām ir jānodrošina mākslinieka spējas redzēt viņa radošās darbības galaproduktu. Tieši tāpēc par tipogrāfiskās mākslas meistariem nepiedzimst, par tādu var kļūt vienīgi pakāpeniski, nepārtraukta un aizrautīga mācību procesa rezultātā.

Nav tiesa, ka par gaumi nestrīdas. Protams, ja runa ir par labu gaumi. Tomēr ir jāsaprot, ka cilvēks nepiedzimst ar gaumes izjūtu, tieši tāpat, kā neviens nespēj piedzimt ar patiesu izpratni par mākslu. Tam, ka kādam ir spējas atpazīt, kas vai kā ir attēlots uz gleznas ir tikpat liels sakars ar mākslas izpratni, cik liels tas ir diletantam, kurš spriedelē par romiešu ciparu platumu attiecībām.

Strīdēties šai sakarībā ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tam, kas grib pārliecināt, ir nepieciešams radīt kaut ko labāk nekā pārējiem.

Laba gaume, tieši tāpat kā tipogrāfiskā māksla, ir augstāka par individualitāti. Mūsdienās izpratne par labu gaumi bieži vien tiek izskatīta kā novecojis jēdziens, jo vidējais lasītājs savas individualitātes nostiprināšanai formas savdabīgumu vērtē augstāk par objektīvo gaumes minimumu.

Tipogrāfiskā šedevrā mākslinieka rokraksts šķiet kā izdzēsts. Tas, ko daudzi novērtē kā individuālo stilu ir niecīgas, bieži vien kaitīgas iezīmes, kuras tiek dēvētas par novatorismu, kā, piemēram, tikai viena fonta izmantošana, vienalga vai tas būtu grotesks vai kāds no 19. gadsimta dīvainajiem fontiem, vai arī tā būtu aizraušanās ar kādu noteiktu fontu sajaukumu lietošanu, vai arī kādu pirmajā skatījumā pārdrošu likumsakarību ievērošana, kā, piemēram, vienas burtu bieznes izmantošana visā, pat ļoti sarežģītā darbā, utt. Individuālisms tipogrāfiskajā darbā ir maldīga māksla. Tikai iesācēji un ne visai prātīgi cilvēki var izvēlēties tādu izteiksmes līdzekļu izmantošanu.

Mākslinieciskā noformējuma pamatā ir visu elementu absolūtā harmonija. Tieši tāpēc mums ir jāmācās to, kas ir harmonisks. Harmonijas būtība ir proporcijās. Proporcijas ir atrodamas itin visur: laukumu izmēros, savstarpējās grāmatu laukumu attiecībās, attiecībās starp vārdiem un to, cik liela atstarpe ir pirms katras rindkopas, starp teksta blīvumu un to, cik liela atstarpe ir starp rindām un, protams, rindu izlīdzināšanu. Tikai pateicoties nemitīgiem treniņiem un stingrākajai paškritikai, visu laiku papildinot savas zināšanas ir iespēja izveidot sevī izjūtu kā veidot izcilus darbus un saprast tos. Diemžēl ir maz tādu cilvēku, kas apmierinās ar uz pusi labiem darbiem. Cītīgs darbs pie salikšanas acīmredzot daudziem burtličiem nav pazīstams vai arī nešķiet svarīgs, lai gan tie, kas meklē, vienmēr spēs atrast pareizos noteikumus darba paveikšanai.

Tā kā tipogrāfiskā māksla ir vērsta pret katru no mums, tā nav īstā vieta pēkšņām un revolucionārām izmaiņām. Nav iespējams būtiski izmainīt neviena burta formu, tai pat laikā nesabojājot visa fonta zīmējumu un nepadarot to attiecīgi grūti uztveramu.

Viegla lasāmība ir salikuma mākslas galvenais princips. Tomēr sniegt vērtējumu par ko tādu spēj tikai tas, kas patiesi ir rūdīts lasītājs. Ne jau katrs, kas prot lasīt ābeci vai avīzi, spēj būt par soģi, jo gan vienu gan otru var izlasīt, izspriest, atšifrēt. Ja tekstu nākas atšifrēt, tad tas nozīmē, ka teksts nav lasāms. Laba lasāmība ir atkarīga no pareizā fonta izvēles un attiecīga salikuma rakstura. Tipogrāfisko burtu vēstures padziļinātas zināšanas ir salikuma mākslas obligāts nosacījums. Vēl jo vairāk vērtīgas ir praktiskās zināšanas kaligrāfijā.

Poligrāfiskais izpildījums mūsdienās pamatīgi atpaliek. Tā amorfā daba iznīcina visus labas gaumes iedīgļus un traucē tās veidošanai. Tā kā daudzi cilvēki sava prāta spēju attīstīšanas slinkuma dēļ avīzes lasa vairāk nekā grāmatas, nav brīnums, ka tie slikti uztver jebkuras tipogrāfiskās produkcijas, tai skaitā arī grāmatu, noformējumu. Un kā gan salicējam, ja tas nelasa neko vairāk kā avīzes, iegūt zināšanas par labu tipogrāfisko gaumi? Līdz ar to tieši tāpat, kā pierod pie sliktas barības, kad nav pieejama labāka un līdz ar ko atkrīt salīdzināšanas iespēja, tā daudzi no mūsdienu lasītājiem ir pieraduši pie neglītiem izdevumiem, jo tie biežāk lasa avīzes, nevis grāmatas, tādējādi, kā paši par to arī izsakās, kavējot savu brīvo laiku. Tie nav pazīstami ar labāku noformējumu un tāpēc nevar pret pieejamo izvirzīt kādas prasības. Dažiem pietrūkst drosmes izteikties, jo tie nespēj noformulēt, kā izdarīt labāk.

Iesācēji piešķir ļoti lielu uzmanību fantāzijai. Tipogrāfiskās mākslas ideālajā variantā visbiežāk ir nepieciešams izvēlēties starp dažādām iespējām un variantiem, kuru pārzināšana ir balstīta uz iepriekšējo pieredzi. Pareizā izvēle ir gaumes jautājums. Labs noformējums nevar būt jocīgs, samākslots. Labs noformējums ir tieši pretējs avantūrai. Līdz ar to pēkšņas idejas ir mazsvarīgas vai arī pilnīgi nenozīmīgas. Tās vēl jo vairāk ir noniecināmas kaut vai tāpēc, ka ir izmantojamas tikai vienā darbā. Labā tipogrāfiskā darbā visi elementi ir savstarpēji nosacīti, bet saistība starp tiem tiek veidota tikai pakāpeniski. Labs noformējums mūsdienās ir augsta loģiskā māksla un no visām pārējām mākslām tā atšķiras ar loģikas pakāpi, kas saprotama pat neieredzējušam cilvēkam.

Tai pat laikā, pie zināmiem apstākļiem, bet tai pat laikā saprātīgi pamatota, pārāk liela dažādu burtu izmēru gradācija var tikt ziedota, izveidojot pēc ārēja veidola vienkāršu izdevumu.

Jo nopietnāks ir drukātā darba saturs, jo ilgāks būs tā mūžs. Līdz ar to daudz pamatīgākam, pārliecinošākam un universālākam ir jābūt grāmatas tipogrāfiskajam noformējumam. Katram sīkumam ir jābūt vairākkārtīgi izkritizētam, pārbaudītam un salīdzinātam. Augstāko noformējuma mākslas veidu risinājumu meklējumi, tādi, kā, piemēram, grāmatas nosaukuma noformējuma veidošana, tieši tāpat, kā labi attīstīta gaumes izjūta ir pielīdzināmi brīvmākslinieciskumam, kas var radīt formas, pēc savas būtības pielīdzināmas labai gleznai vai skulptūrai. Zinātājam tas pat izraisīs lielāku cieņu nekā pret labas gleznas autoru, jo mākslinieks – noformētājs vai kāds cits mākslinieks ir saistīti ar nemaināmu tekstu, un tikai meistars spēj iedvest dzīvību tipogrāfiskajos burtos.

Patiesa tipogrāfiskā māksla ir pati trauslākā no viesiem mākslas veidiem. No nemaināmām, savstarpēji nesaistītām daļām ir jātop kam veselam, dzīvam. Pēc sarežģītības tikai izciršana akmenī var tikt pielīdzināta patiesai tipogrāfiskajai mākslai. Lielākajai daļai cilvēku poligrāfiskie šedevri no estētiskā viedokļa neizraisa īpašas sajūsmas, tā kā tie ir tikpat grūti iegūstami kā laba mūzika. Labākajā gadījumā tie tiek pieņemti ar pateicību. Anonīma, bieži vien neatalgota kalpošana vērtīgiem izdevumiem un nedaudzajiem cilvēkiem ar smalku gaumes izjūtu parasti ir vienīgais atalgojums par ilgstošo darbu un mūžīgajiem mākslinieka – tipogrāfa meklējumiem.

Uzrakstīts 1948. gada beigās Anglijā