Plaģiātisms: ideju tirgus tāpat kā visi citi tirgi der vienīgi izlaupīšanai (2)

Anarhistu organizācijas «Pretspars» materiāls par plaģiātismu. Savā ziņā unikāls materiāls, kas parāda pilnīgi pretēju viedokli par intelektuālo īpašumu un attieksmi pret to.

1. Intelektuālais īpašums

Mūs vienmēr ir mācījuši, ka «pasaulē nav nekā jauna». Vienmēr, kad bērnam parādās kāda aizraujoša ideja, atradīsies kāds pieaugušais, kas norādīs, ka šī ideja jau ir bijusi un tā nemaz nestrādā vai arī kāds šo ideju jau ir attīstījis tādos augstumos, kādi bērnam nepavisam nav pieejami. Sabiedrībā pastāvošais uzskats: «Tā vietā, lai domātu un meklētu savas, mācies un izvēlies no jau pastāvošām idejām,» tik ļoti produktīvi tiek ieaudzināts [neo]liberālā izglītības sistēma visā pasaulē.

Neskatoties uz šo valdošo uzskatu, mēs tomēr esam ļoti pieķērušies savām idejām. Priekšstats par «intelektuālo īpašumu» ir daudz dziļāk ieaudzis sabiedrības apziņā nekā «materiālā īpašuma» koncepts. Daudzi domātāji, kas ir pasludinājuši, ka «īpašums ir zagšana» – attiecībā uz nekustamo īpašumu, vai materiālo kapitālu, tikai retais no viņiem ir atļāvušies attiecināt šos pašus apgalvojumus pret savām idejām. Pat izteikti «radikālie» domātāji ar patiesu lepnumu pret savām idejām attiecas, pirmkārt kā pret savām idejām.

Tādējādi autori un to idejas tiek ļoti cieši saistīti. Filosofijas studenti studē Dekarta filosofiju , ekonomikas studenti – Marks-ismu , mākslas studenti studē Dalī gleznas. Pats nepatīkamākais, ka personības kults, kas izveidojas ap slavenajiem domātājiem, kavē jelkādu nozīmīgu viņu ideju vai darbu iztirzāšanu; varoņkulta partizāni zvēr mūžīgu uzticību domātājam un visām viņa domām, savukārt tie, kam ir kāda pamatota vai nepamatota nepatika pret domātāja personību, sakaras ar nopietniem aizspriedumiem attiecībā pret viņa idejām.

Ir daudz un dažādi faktori, kas nosaka indivīda domas vai darbību, nebūt ne pēdējā vietā atrodas sociāli kulturālais klimats un citu cilvēku līdzdalība. Apgalvojums, ka ideja rodas tikai pašā cilvēkā, ir pārāk vienkāršots. Tomēr mēs esam tik pieraduši piedēvēt sev dažādas lietas un preces, kā arī esam spiesti pieņemt citu tāda paša veida prasības šajā nežēlīgajā «piesavini un valdi» (pirms tevi pašu ir piesavinājuši un palikuši zem papēža) tirgus ekonomikas pasaulē, ka tieši šos pašus principus attiecinām uz idejām.

Mūsu izpratne par «intelektuālā īpašuma tiesībām» ir bīstama, jo tā noved pie atsevišķu publiski pazīstamu «domātāju» un «mākslinieku» dievišķošanas, attiecīgi noniecinot visus pārējos. Situācija, kad idejas ir tieši piesaistītas konkrētiem vārdiem (jāatzīmē, ka pārsvarā vieniem un tiem pašiem), noved pie atziņas, ka domāšana un radīšana ir specifiskas iemaņas un ka ar tām var nodarboties tikai atsevišķi izredzētie. Piemēram, kāda «mākslinieka» cildināšana mūsu kultūrā, kas jau pati par sevi ietver stereotipu, ka mākslinieki ir ekscentriski sapņotāji, kas mīt sabiedrības nostūri (avangardā?), rosina cilvēkus uzskatīt, ka mākslinieki ir fundamentāli atšķirīgi no viņiem – «parastajiem mirstīgajiem». Tomēr ikviens var būt mākslinieks un varētu pat teikt, ka ikviens jau ir mākslinieks – spēt radoši rīkoties ir cilvēcīgas laimes pamats. Kad mēs noticam, ka spēja kritiski domāt un būt radošam ir talants, kas piemīt tikai nedaudziem – tiem, kurus sabiedrība ir kristījusi vārdos «mākslinieks» vai «domātājs», mēs diez vai sekmējam šo īpašību attīstīšanos sevī. Tādējādi mēs kļūstam atkarīgi no citu idejām, mēs kļūstam par citu radošo darbu vērotājiem – un mēs jūtamies atsvešināti un neapmierināti.

Cits nepatīkams efekts, ko rada ideju cieša piesaiste «autoram» ir tāds, ka tiek traucēta šo ideju izmainīšanās/attīstība, tās tiek iekonservētas to sākotnējā formā. Studenti, kas studē Dekarta filosofiju, tā vietā, lai studētu atsevišķas tās daļas, kas viņiem pašiem ir tuvākas, un brīvi savienotu tās ar citām viņus interesējošām lietām dara to tās ortodoksālajā, vienotā un noslēgtā formā. Mūsu godbijīgā attieksme pret pagātnes domātāju, kas mūsdienu kultūrā iemantojis glorificētu statusu, liek saglabāt viņa idejas tādas kā tās ir un neļaut to sajaukšanu un izmantošanu radikālu atšķirīgu aspektu atklāšanai. Mumificētās pagātnes idejas kļūst nelietojamas mūsdienu apstākļos. Ja atmestu to godbijību ar kādu tiek ar tām manipulēts, tām var piešķirt jaunu dzīvības elpu.

Ir redzams, ka «intelektuālā īpašuma» principu un tradīciju pieņemšanai ir negatīva ietekme uz mūsu centieniem kritiski domāt un mācīties no mūsu mākslas un filosofijas mantojuma. Ko mēs varētu darīt, lai risinātu šo problēmu? Viens no iespējamiem risinājumiem ir plaģiātisms.

2. Plaģiātisms un modernā revolūcija

Plaģiātisms ir efektīva metode ideju piemērošanai un reorganizēšanai un tādējādi var tikt izmantota kā līdzeklis cilvēkiem, kas vēlas iedrošināt citus radīt un aizraujoši domāt. Tā ir revolucionāra metode, kas neatzīst «intelektuālo īpašumu» un cīnās pret nepatīkamajiem iespaidiem, kas piemīt šāda veida īpašumam.

Plaģiātisms koncentrējas uz saturu un atsvešinās no nejaušībām, padarot materiāla patieso cilmi neizsekojamu un neapzināmu. Un kā jau minēts iepriekš patiesie idejas radīšanas apstākļi un cilme nav noskaidrojama tik un tā. Piešķirot jaunu «autora» vārdu vai arī nepiešķirot vārdu nemaz, plaģiators ieliek materiālu pavisam jaunā kontekstā, tādējādi paverot jaunas perspektīvas un nodrošinot jaunu/citu pieeju. Plaģiātisms arī ļauj radīt jaunu (piemēram) tekstu apvienojot daudzus vecus, šo jauno veidojot kā vienu veselu, nevis mozaīkveidīgu, tādējādi atklājot vecajos tekstos slēptās īpašības jaunā, vienotā formā. Galu galā plaģiātisms ļauj piesavināties kādu ideju – kad indivīds plaģiazē tekstu, ko citi, kas tic intelektuālā īpašuma neaizskaramībai, tur «svētu», viņa iznīcina atšķirības, kas mākslīgi radītas glorificējot domātāju, no kā «paņemts» teksts. Tā vietā, lai pret domātāju attiektos kā pret sava veida autoritāti, pret kura darbiem būtu jāattiecas veidā kā viņš to ir iecerējis, viņa paņem domātāja ideju un izmanto kā pati vēlas, saviem mērķiem un vajadzībām. Viņa noliedz jelkādu domātāja ekskluzivitāti attiecībā pret pārējo cilvēci un attiecas pret viņa idejām kā pret cilvēces kopīpašumu.

Galu galā kādai labai idejai (ja tā patiesi ir kāda laba ideja) jābūt pieejamai, būtu jāpieder visiem. Sabiedrībā, kuras mērķis ir cilvēku laime, autortiesību likumiem un līdzīgiem ierobežojumiem nebūtu jāaizkavē ideju izplatīšanos un attīstību. Šādi šķēršļi padara grūtāku to cilvēku darbu, kas meklē aizraujošus un iedvesmojošus materiālus un vēlas dalīties ar savu meklējumu rezultātiem.

Patiesi turiet pie vārda tos, kuri apgalvo, ka «nav nekā jauna uz šīs pasaules». Ņemiet to, kas liekas jums nepieciešams no pirms jums radītām teorijām, doktrīnām un prozas. Nebaidieties vārdu pa vārdam atkārtot tos tekstus, kas 100% der jums, kā arī nebaidieties izmainīt vārdus, kas nav jums pa prātam. Nebaidieties dalīties ar šīm idejām, lai arī citi spēj ko gūt no tām. Nebaidieties veidot dažādas kompilācijas sakopotas jums vēlamā veidā. Radiet jaunas, nevis balstāties jau uz iepriekš masveidā saražotām idejām. Galu galā – vai mums ir idejas, vai arī idejām esam mēs?