Ja jūs domājat, ka orientēšanās sports nozīmē vien to, ka jūs savu mīļoto aizvedat uz mežu, ļaujat viņam mašīnā atstāt mobilo telefonu, bet paši varat pāris stundas nīkt automašīnā, gaidot, kad pūsdams un elszdams jūsu biedrs izskries no meža, piecūkos ar dubļiem automašīnas salonu un izdzers visu minerālūdeni, tad tā nebūt nav.
Skatītājiem ir ļoti svarīga loma sacensību, it īpaši tik liela mēroga sacensību gaitā. Pirmkārt, skatītāji ir tie, kas pirmie izēd visu, kas ir atrodams ēdnīcā, atstājot finišējušajiem pārpalikumus. Otrkārt - skatītāji ir tie, kas patiešām izjūt uz savas ādas to, ka visu dienu līst, jo diezin vai to pamana lielākā daļa sacensību dalībnieku - viņiem mežā ūdeni meklēt nevajag, tas pats viņus atrod. Treškārt, sacensību līdzjutējiem ir visu laiku jāizklaidē orgkomiteja ar dažāda veida un rakstura jautājumiem, piemēram, «Cikos mans draugs iznāks no distances?», «Kur ir pieejami 1967. gada Pedvāļu kausa rezultāti un kāpēc tie neatrodas pie ziņojumu dēļa?», «Sakiet, tās kedas tiešām nelaiž cauri ūdeni?» vai arī klasiskais jautājums pie bērnu laukumiņa - «Vai jūs gadījumā neziniet, kurš no tiem visiem ir mans dēls?».
Bet arī tas vēl nav viss - daži no atbraukušajiem līdzjutējiem izceļas ar īpašu eleganci: viņi bez sacensību organizatoru atļaujas dodas 9km2 meža platībā, jo atceras, ka mazais Jānis nav uzvilcis silto džemperi un mežā noteikti nosals.
Bet viss, protams, beidzas laimīgi, kā jau īstā Holivudas filmā.
Foto: Kristīne Spriedēja.
2006-05-21