Jāņu svinēšanai vienmēr tradīcijas rada tie, kas šos svētkus svin kopā. Citiem tā ir draugu izāzēšana, citiem - tikšanās kādā noteiktā vietā. Tā arī mums ir bijis tradicionāli svinēt Jāņus Elejā, pie labā jaukā drauga Jāņa Goldberga un viņa gādīgās mammas, kas vienmēr parūpējās par to, lai viesiem (izlepušajiem pilsētniekiem) tiek kā minimums tas, ko pilsētā sauc par īpašu - svaigi cepts cūkas speķis un garda gaļa. Nu bet ar to jau Jāņi neaprobežojās - turpat ir arī siena šķūnis, turpat arī pastaigas caur slapjajiem krūmu puduriem, turpat arī papardes ziedu meklēšana. Un protams alus.
Tad šajā gadā par pēdējo vajadzētu minēt atsevišķi. Sanāca tā, ka alus kaut kā tā kā nedaudz vairāk kā parasti bija paņemts uz krūts un pēc slapjās pastaigas caur krūmiem kaut kur sanāca nedaudz nomaldīties un uzdurties vēl vienai personai, kas bija nozudusi. Tad nu kopā atradāmies un nekur nepazaudējoties atradām Džoņa mājvietu, ugunskuru un visu, kas līdz ar to pienākas Jāņu rītā. Tikai kaut kā sanāca tā, ka pēc tam kontaktus nepaprasīju un izmisīgi meklējot pazudušo meiteni tikai pavadīti vairāki mēneši, bet neviens tā arī nespēja palīdzēt un šo meiteni atpazīt. Mistiskie Jāņi, tā teikt...
Foto un teksts: Sergejs Bižāns.
2003-06-23