Ja [..] vairāk nekā desmit gadus krājušās izjūtas, pēkšņi pārtop neziņas pilnā domu un jautājumu haosā un koncerta dienā tu uz visiem ja un vai saņem labākās iespējamās atbildes (desmit gadu izlase tehniski korektā koncertsniegumā plus apburošs ieskats tajā, kas vēl tikai būs), vairāk prasīt, šķiet, tiešām būtu par daudz, un nekam citam, manuprāt, nebija izšķirošas nozīmes. Ne tam, ka halles durvis vērās 45 minūtes pēc solītā laika, ka, šķiet, jau otro vai trešo iesildītāju laikā izbeidzās alus. Ne jūtami apmulsušo un vēl ausīmdzirdamāk garlaicīgo klišejmetālistu igauņu «[03]» sniegumam, ne «Depeche Mode» «Question of Time» itin glītajam zīmējumam uz zviedru «Waterdog» «glam rock/power pop» blīvās ģitārsienas. Un varbūt pat ne tam, ka igauņu ņūmetālistu «Loom» fatālistiskā nosvērtība un mūsu pašu «post grunge/power pop» ģimenītes «Crowd» emocionālā atvērtība pašās beigās zināmā mērā tomēr atkausēja klasiķu gaidīšanas svētku pastīvo gaisotni. Gaisotni īsi pirms «Paradise Lost» kāpšanas uz skatuves visatbilstošāk laikam gan būtu bijis dēvēt par neziņā sastingušu - tādu, kas apliecina publikas gatavību uz to, par ko pašai nav ne jausmas: vienubrīd iešāvās prātā pat ķecerīga doma: ja uz skatuves būtu sagatavotas nevis ģitāras, bet taustiņdēļi un Holmss, sastindzis kā sālsstabs, sava prieka pēc kaut ko nodziedātu, teiksim, tā vairāk pa Deivda Gahana modei, nez vai mazāk mežonīgi visos halles stūros plīvotu kupli cekuli un skanētu orgasmātiski more, more…
Vairak lasiet: «Paradise Lost» Advents Rīgā
Foto: Girts Zvirbulis.
2004-12-19