Mārtiņa Vilkārša izstādes «Izkrāso Pats!» atklāšana
Mārtiņa Vilkārša izstāde «Izkrāso Pats!» tika atklāta 17. jūlijā Jelgavā, picorānā «Tami-Tami». Atklāšanā piedalījās arī dziedātāja Mazī.
Jaunieši, cik noprotu, ir ieminuši taku uz «Jelgavas baltajiem krekliem» – nav jau mūsu pilsētā labu kafejnīcu, kur būtu patīkami iegriezties un vēl aicināt tuvākus un tālākus viesus. Jelgavas uzņēmēji šajā ziņā ir iesīkstējuši, bet pilsētnieki droši vien reizēs, kad grib izklaidēties, dodas uz Rīgu, kur jebkura vecuma un jebkura plānuma vai biezuma maciņa īpašnieks var atrast sev piemērotu patīkamu vietu. Jelgavā tā nav – ir vai nu dzertuves vai «ieskrietuves». Bet lai nu tas paliek citu ziņā. Šoreiz par «Jelgavas baltajiem krekliem». To picorānā «Tami Tami» līdz 1. septembrim aplūkojama mākslinieka Mārtiņa Vilkārša izstāde «Izkrāsoju pats».
Droši vien lasītājiem zināms, ka viņš ir viens no tiem scenogrāfiem, kas pēdējos gados ieņem arvien nozīmīgāku vietu Latvijas teātros. Ar viņu labprāt strādā Oļģerts Kroders, Fēlikss Deičs, Agris Krūmiņš, tagad arī Māra Ķimele, zinot, ka jaunais mākslinieks ik reizes piedāvās kādu neparastu skatupunktu iestudējamai lugai. Viņš vēl nav aprēķināms, iepriekš paredzams, tātad viņš joprojām ir radoši uzlādēts. To pierāda arī viņa stājmāksla, kurā, kā gandrīz vai šķita, Mārtiņš Vilkārsis vairs nedarbojas. Paldies Dievam, tas tikai tā likās – lielā slodze teātros Rīgā, Valmierā māksliniekam liegusi izpausties arīdzan kur citur, un nu piepeši – gleznas. Un kur – ne izstāžu zālē, bet picērijā, piedodiet, picorānā.
Tās patiesi ir gleznas, ko piedāvā mākslinieks. Darbi gleznoti ar eļļas krāsām uz audekla un, kā var ar laiku apjaust, sižetus autors patapinājis no paša uzņemtām fotogrāfijām, kurās fiksēti konkrēti cilvēki. Tās Mārtiņš Vilkārsis palielinājis un uznesis uz dažāda lieluma audekliem, pēc tam izkrāsojis košās krāsās. Rezultātā visai patumšo un diezgan pelēcīgo interjeru (neskatoties uz krāsainajām sienām) gleznas padara dzīvespriecīgāku, optimistiskāku, līksmāku. Šobrīd es vēl nespēju novērtēt Mārtiņa Vilkārša darbus. Pats autors tās dēvē kā joku, kā atpūtu pēc saspringtas darba sezonas teātros. Liela taisnība tā ir. Gleznas atsauc atmiņā popārtu, kas izmanto reklāmu piedāvātos sižetus, atvieglinātu skatījumu kā uz dzīvi, tā uz mākslu. Latviešu mākslinieka gadījumā neizpaliek arī ironiskās devas, kas šim modernās mākslas virzienam piemīt, bet varbūt vēl vairāk pašironijas, jauks smaids arīdzan par mums, kas gaidām no glezniecības kaut ko nopietnu, sirdi kustinošu. Mēs piemirstam priecāties, pasmieties, piemīlīgi uzsmaidīt nejauši sastaptam cilvēkam. Gan jāpiebilst, ka vērā liekami, manuprāt, ir abu īpašnieku – brāļu Tamisāru – portreti, kas ir gan jauks smaids, gan pietiekoši nopietni – šādā manierē atrast tipisko nemaz nav joka lieta. Vēl būs interesanti, kā jaunākos Mārtiņa Vilkārša darbus vērtēsim pēc kāda laika un vai šādas vai citādas izstādes picorānā notiks arīdzan turpmāk.
Teksts: Mārtiņš Brancis. Foto: Sergejs Bižāns, Kristīne Spriedēja.
2004-07-17
