Rozaa Peldbaseins, Nākotne
Izmantojot tēlainu salīdzinājumu ar ansambļa «satellites.lv» dziesmas liriskās varones slīkšanu ziedu pilnā baseinā, – «Rozaa peldbaseinu» Nākotnes kultūras namā sestdien puķu vietā pildīja mūzika, kino, dzeja un foto. Par vairāk nekā 400 skatītāju un klausītāju «noslīkšanas» iespēju daudzveidību gādāja 86 autori.
Nevar apgalvot, ka Jura Podnieka «Vai viegli būt jaunam?» skatītāju zāli elektrizēja. Taču vieniem tas noteikti ļāva skaidrāk izsekot «Pērkona» skandalozā koncerta apmeklētāju ceļiem, attēla un interviju teksta daiļrunīgumu vērtējot ne vairs ar bērna, bet pieaugušā pieredzi. Citiem – atzīt, ka ainas no laikiem pirms apzinīgā mūža sākuma aizkadra paskaidrojumus neprasa ne tikai jautātāju talantīgā portretējuma, bet arī pašu jautājumu nezūdošā aktuāluma dēļ.
Pa ceļam uz koncerta vietu, Lielo zāli, vestibilā varēja aplūkot fotoizstādi «Atmiņas par Nākotni». Ideja izstādē apspēlēt no kolektivizācijas laikiem mantotā nosaukuma asociatīvo ietilpību pieder Andrejam Grantam, gandrīz visu ekspozīcijas dalībnieku skolotājam.
Ar teatrālām norisēm un netradicionālu «ritma sekciju» papildināto Helēnas priekšnesumu publika neuzņēma vienprātīgi. «Nohow» līdera robotiskā raustīšanās mūzikas ritmā atgādināja dziedātāju uzvedību uz skatuves britu «new wave» ziedu laikos. Trio «Mala», kas plašākai publikai līdz šim bijis pazīstams vien ar savu «radiohitu» – «Nirvanas» «I Know You're Right» meldiņā dīktu «kaa tu man neepatii - iic» –, priecēja ar labu saspēli. Latviešu dzeja, kā zināms, skanējusi ne tikai rokfestivāla «chill – out» zālē, bet arī daudz ekstrēmākās vietās, piemēram, Rīgas Centrāltirgus gaļas paviljonā.
Pēc nepilna gada «klīniskās nāves» grupa «Iļi» spilgti apliecināja, cik kļūdainu priekšstatu par labiem mūziķiem var radīt galējā nabadzībā veidots «datordemo».
«Pasaules gaisma», pieminot sestdienas likstas, pēc sava uznāciena gluži mierīgi varētu pārdēvēties par «Pasaules sāpēm»: basa stīgas pārtūkšana, vārdu aizmiršana, neveiksmīgie mēģinājumi darīt publikai dzirdamas vargāna skaņas… Stress, kā zināms, nogurdina, un savu slavenāko dziesmu «Putnubiedēklis» uzstāšanās beigās viņi nospēlēja gliemeža gaitā. «Baložu pilni pagalmi» turpināja «barot» klausītājus ar pēdējos gados sacerēto jautro popmūziku, taču skaisti sāka un beidza: ievadā likto «Nē!» grupas līderis Māris Šverns koncertos spēlēja vēl pirms «baložu» dibināšanas; pirmo albumu «zelta fondu» pārstāvēja «Rakstāmgalds» un «Ziema ir gara». Tos, kam «ska» šķiet kas vairāk par bļaustīšanos sinkopēta ritma pavadījumā, noteikti nepievīla miniorķestris «Pest of a Child». Savukārt «Saares» instrumentālo kompozīciju koncertvariants jaunā albuma intimitāti ļāva nojaust ne sliktāk kā ieraksta tapšanas vieta – guļamistaba. Ar spēcīgu sniegumu mošotājus un pārējos uzticīgos klausītājus par ilgo gaidīšanu nakts vidū bagātīgi atalgoja «in.Stora». «G – Spot» uzstāšanās apliecināja vienīgi nolūku nopietnību: no «post grunge» kursa nenovirzoties, pēc gadiem viņi varētu priecēt, ja ne ar oriģinalitāti, tad vismaz ar stila tīrību. Ne «Bērnības milicija», ne «Papuacs» nav jaunas Amerikas atklājēji. Vieni daudz ekspluatētos latviešu postpanka kanonus lūko atsvaidzināt ar akordeonu, otri – ar solistu, kas pēc vecuma varētu būt daudzu savu klausītāju tēvs. Jauki, ja tajā visā atrodas arī pa skaistai dziesmai vai vismaz vienotas noskaņas brīdim. Koncerta noslēdzēju «Lietotu mēbeļu no Holandes» gadījumā noskaņa bija piemērota, lai celtos un dotos uz pirmo rīta autobusu. Pirms tam gan vēl snauduļojošos klausītājus ar vienu daudzreiz atkārtotu angļu lamuvārdu un vairākām dziesmām izklaidēja Apēdājs, kas papildus «Dzelzs vilka» muzicēšanas manierei nu pievērsies arī Jura Kaukuļa skatuves runas veida atdarināšanai. Jaunas, melodiski izteiksmīgākas dziesmas varbūt arī grupai ļautu iepatikties dažam «Dzelzs vilka» cienītājam, kas pašreizējai supergrupai nevar piedot sintezatora izmantošanu.
Mārtiņš Zviedris
Foto: Sergejs Bižāns
2004-02-07
