Kultūras portāls

SV.LV

 

 

Flow plūst uz panākumiem (atskats uz festivālu Somijā, Helsinkos)

Festivāls: Flow festival. Vieta: Helsinki, Somija. Laiks: 15.08.2008. – 17.08.2008. Biļete trim dienām: 80 eiro. Apmeklētāju skaits trīs dienās: 22 000. Skatuves: 4. Adrese internetā: www.flowfestival.com

Spītējot Somijā tik populārajiem smagā roka, glemroka un metāla mūzikas cienītāju festivāliem, kas jau iekarojuši meinstrīma statusu, nedēļas nogalē no 15. līdz 17. augustam jau piekto gadu Somijas galvaspilsētā Helsinkos sevi piesaka indī un elektroniskās mūzikas cienītāju iemīļotais Flow festivāls, šogad startējot īpaši spilgti – ar gandrīz divtik lielu apmeklētāju skaitu nekā iepriekšējā gadā. Par festivāla mājām jau vairākus gadus kļuvusi kāda ļoti industriāla, alternatīva un labi noslēpusies vieta Helsinku mikrorajonā Kallio. Pamestās ēkas un to neizprotamā funkcionalitāte rada tādu Andrejsalas atmosfēru. Iespējams, arī liktenis abām vietām līdzīgs – proti, Somijas publiskajā telpā dzirdēts, ka pēdējo gadu Flow festivāls var notikt šeit, jo no nākamā gada te tiks veikti rajona renovācijas darbi un par festivāla iespējamību pierastajā vietā vēl tiks lemts. Neskatoties uz to, Flow nākotne solās būt pozitīva, jo jau šogad festivāls sevi attaisnojis ar tādiem vārdiem kā The Roots (USA), Kings of Convenience (NOR), Martha Reeves & The Vandellas (USA) Cut Copy (AU) Sébastien Tellier (FRA), Múm (IS), Crystal Castles (CAN), Jamie Lidell (UK), Detektivbyrån, kā arī laikus izpārdotām biļetēm festivāla pirmajām divām dienām.

Uz nepareizajām skatuvēm

Festivāla darbība notiek uz četrām skatuvēm – galvenā, telts skatuve, kā arī divas kluba skatuves, kuras savu darbību sāk vakara gaitā ap 22.00. Jau Flow pirmajā dienā paralēli somu auditorijā atpazīstamajām grupām (Jesse, 22-Pistepirkko u.c.), ir iespējams dzirdēt arī internacionāli atpazīstamus vārdus. Un pirmais no tiem – Džeimijs Lidels no Lielbritānijas. Uzstājoties uz galvenās skatuves, mūziķis ar lielu aktivitāti un straujajām, vienmēr mainīgajām kustībām izstaro draudzīgumu un gūst atzinību auditorijā, taču, atceroties viņa pirms pāris gadiem notikušo uzstāšanos festivālā Skaņu mežs Rīgā, jāsecina, ka tā bijusi labāka – tā man piekrīt arī kāda nejauši sastapta somu paziņa, kura arī redzējusi mūziķa priekšnesumu Skaņu mežā. Iespējams, vainojama pārāk lielā skatuve, kas nerada omulīgu un intīmu atmosfēru. Ar tādu pašu «lielās skatuves sindromu», šķiet, saskaras arī nākamie viesi – norvēģi Kings of Convenience. Sākumā grupa pat aizrāda auditorijai, ka «mēs spēlējam, cik skaļi vien varam, bet joprojām dzirdam cilvēkus auditorijā skaļi runājam, dzeram un izklaidējamies». Pēc draudzīgā aizrādījuma gan auditorija šķiet ir labojusies un savas skaļās balsis pārvērš ne vairs čalošanā dziesmu laikā, bet skaļās gavilēs dziesmu beigās. Tas norvēģiem iepatīkas, un viņi uz skatuves paaicina vēl divus savus kolēģus – čellistu no Itālijas un vijoles spēlētāju no Vācijas – ar ko kopā nospēlē jaunas grupas dziesmas. Taču publika netiek pievilta arī attiecībā uz vecajām dziesmām, un visu gaidīto I’d rather dance than talk with you puiši nodzied kā pašu pēdējo ar neiztrūkstošajām Ērlenna Oijes (Erlend Øye) kustībām dziesmas laikā.

Tūlīt pēc norvēģu puišiem, nākamie uz lielās skatuves nāk vēl kādi ziemeļnieki – islandieši Múm. Šī samērā lielā cilvēku sastāva un līdz ar to mūzikas instrumentu dažādības grupa patiesi izstaro sirsnību un vienkāršumu. Viņu mūzikā, kas tik negaidīti no klusām, mierīgām skaņām pārvēršas skaļos, kliedzošos, ne tikai ar instrumentiem, bet arī ar rokām un kājām izteiktos ritmos, ieklausās ikviens. Ar šo savdabīgo islandiešu mieru un grupas izteikto vēlmi vēl kādreiz uzspēlēt Somijā, viņi pamet skatuvi kā pēdējie pirmās dienas lielās skatuves mākslinieki, un līdz ar to pūlis sāk virzīties telts skatuves virzienā, kur paredzēta dienas hedlaineru Crystal Castles uzstāšanās. Jau sākumā šķiet, ka mazā telts skatuve ir gaužām par mazu pēdējā laikā popularitāti iekarojušajai Kanādas grupai un vilšanos rada gan lielā grūstīšanās un agresivitāte pirmajās rindās, gan arī grupas kavēšanās par kādu stundu, līdz tā beidzot uzkāpj uz skatuves. Un arī tad auditorijas pūļa vara šķiet ir stiprāka – bļaušana un grūstīšanās kļūst aizvien lielāka, un solistes Alises balsi dzirdēt ir praktiski neiespējami, līdz ar to arī no dziesmām var saprast tikai atsevišķas melodijas. Rezultātā šis koncerts paliek atmiņā ar nemitīgu solistes skraidīšanu no vienas skatuves malas uz otru un regulāru lēkšanu pūlī – arī pēc grupas pēdējās dziesmas, kad neviens vairs nesaprot, kur soliste pazudusi, bet vismaz ir zināms, ka koncerts noslēdzies.

Franču noskaņās ar Detektivbyrån un Sébastien Tellier

Festivāla otrā diena sākas ar nerimstošu lietus līņāšanu, kas nedaudz sabojā patīkamo noskaņu. Lietus pavadībā noskatos tādus vietējos mūziķus kā Astrīda Svāna (Astrid Swan), TV OFF, Joose Keskitalo& Kolmas Maailmanpalo, bet tad savu vietu atrodu telts skatuvē, kur gaidāmi dienas pirmie internacionālie viesi – zviedri Detektivbyrån. Grupa, kas Rīgā uzstājās pagājušā gada oktobrī, Helsinkos spēlē pirmo reizi un pārliecinoši rada sev lielu atbalstītāju pulku. Šķiet, neviens, kam patīk filma Amēlija ar Jana Tīrsena (Yann Tiersen) sacerēto mūziku, nevar pretoties Detektivbyrån instrumentālajām akordeona un glokenšpīla skaņām. Trīs puiši, kas spēlē grupā, liekas vienkārši un pozitīvi un varbūt pat nedaudz kautrīgi, bieži smaida un pretī dabū tādu pašu smaidu no auditorijas, kura viegli šūpojas grupas instrumentālajās skaņās. Tā kā Detektivbyrån mūzika ir bez vārdiem, puiši daudz runā starp dziesmām – tā piemēram, tiek pateikts par grupas gaidāmo albumu 3. septembrī, par viņu līdzšinējo pieredzi Somijā, kā arī tiek stāstīts par jaunajām dziesmām, kuras varēs dzirdēt albumā, protams, arī nospēlējot dažas no tām. Un visbeidzot grupas vienkāršums parādās arī pašās beigās, kad zviedri aicina visus interesentus turpat pie skatuves pēc koncerta iegādāties grupas atribūtiku vai vienkārši parunāties ar māksliniekiem.

Pretēji patīkamajam bērnišķīgumam un naivismam, ko Detektivbyrån izstaroja telts skatuvē, uzvedas francūzis Sebastien Tellier, kas uzstājas uz lielās skatuves. Šogad viņš bijis īpaši pamanīts – pārstāvējis Franciju Eirovīzijas dziesmu konkursā, izdevis albumu Sexuality un tagad braukā pa tūres koncertiem, un ar savu grandiozo šovu ir piestājis arī Helsinkos. Izrotājis skatuvi albuma noskaņās, tērpies spilgti sarkanā jakā un violetās biksēs, viņš atgādina karstasinīgu siržu lauzēju, kas ērti iekārtojies starp savdabīgajiem skatuves dekoriem – sievietes kājām un izpilda sava albuma dziesmas. Līdzīgu šovu pilnīgi noteikti nevar sagaidīt no islandiešu grupas Borko, kas uzstājas telts skatuvē. Bjorns Kristiansons (Björn Kristiansson), kas ir grupas līderis sev palīgos pieaicinājis vēl 5 dalībniekus, no kuriem divi ir iepriekšējā dienā redzētie Múm puiši. Borko mūzika ir tērpta tipiskajā islandiešu popā, iejaucoties instrumentālām un eksperimentālām skaņām. Ikdienā strādājot skolā par mūzikas skolotāju un sacerot mūziku teātrim un filmām, viņš beidzot ir izdevis savu debijas albumu Celebrating Life, ko atrādīs festivālos un koncertos vēl visu septembri. Dienas beigās lielākā daļa cilvēku pulcējas pie lielās skatuves, kur gaidāma amerikāņu grupas The Roots uzstāšanās. Pirms tam gan ar savu jau pirms gada Pukkelpop festivālā Beļģijā atrādīto šovu īpaši nepārsteidz, bet tomēr auditoriju priecē CSS no Brazīlijas. Un tad The Roots kā hedlaineri noslēdz festivāla otro dienu.

Cut Copy ar disko no Austrālijas

Ar patīkamu nogurumu kājās sākas festivāla pēdējā diena. Kā jau iepriekšējās dienās, vispirms vārds tiek dots pašmāju grupām, no kurām īpaši atmiņā paliek Plutonium 74. Spēlējot kaut ko starp latviešu Hospitāļu ielu un Labvēlīgo Tipu, grupai patiesi izdodas uzturēt auditoriju dzīvespriecīgu. Pēc šī savdabīgā uzveduma ir vērts vēl uzkavēties telts skatuvē, jo tūlīt uz tās kāps skandināvu dziesminiece Ane Brune (Ane Brun). Dzimusi un uzaugusi Norvēģijā, viņa savu profesionālo karjeru aizsāk Zviedrijā, kur dzīvo jau astoņus gadus. Viņa spēlē dziesmas gan no sava jaunā, gan iepriekšējiem pieciem albumiem. Pēc kāda brīža viņai uz skatuves pievienojas vēl kāda zviedru izpildītāja Nīna Kinerta (Nina Kinert), un abas dziesminieces ieslīgst dvēseliskās ģitāras un klavieru noskaņās. Izskatās, ka to šajā brīdī gaida arī auditorija. «Man vajadzētu šeit braukt biežāk,» savu patiku pret Flow festivāla apmeklētājiem neslēpj Ana Brune. Pēc šādas liriskas atmosfēras laiks pienācis dienas hedlainerieriem – Cut Copy no Austrālijas. Būdami pēdējie gan dienas, gan festivāla mākslinieki, viņi tiek uzņemti ar lielām ovācijām. Austrālieši vilties neliek – paši būdami aktīvi dejotāji uz skatuves, viņi iedrošina visu auditoriju dejot līdzi lipīgajām disko melodijām. Cut Copy pārsvarā izpilda dziesmas no sava jaunā albuma In Ghost Colours, kā arī atvainojas auditorijai par to, ka tas viņiem prasījis trīs gadus, lai otro reizi piestātu Helsinkos.

Teksts un foto: Agnija Kazuša, speciāli SVLV

2008-08-15

 

Kultūras portāls SV.LV pašlaik darbojas arhīva režīmā un jaunas fotogalerijas tiek pievienotas tikai retumis. Mēs ļoti ceram, ka kādreiz projekts tiks atjaunots un atkal būs iespēja vienkopus uzzināt, kas notiek kultūras vidē Baltijas reģionā, sekojot notikumiem gan ziņu, gan fotogrāfiju, gan video un audio materiālos.

 

Jebkuras informācijas pārpublicēšana, daļēja vai pilnīga izmantošana bez rakstiskas saskaņošanas ar SV.LV redakciju ir stingri aizliegta. © SV.LV, 2001—2014

Kultūras portāls SV.LV E-pasts: redakcija@sv.lv. Ar lepnumu hostējamies uz VALSTS.LV serveriem kopš 2002. gada. SV.LV dizains un programmēšana — stereovaccine.

Lietām, kas tagad notiek un kā tās notiek ir paredzēts Mr. Serge blogs, tur arī tiek rakstīti jaunumi.