Kaut kā tā ir sanācis, ka latviešiem tradicionāli rudens ir kāzu un bēru laiks. Tad droši vien likumsakarīga, ja uz to palūkojas šādi, bija arī Gorana Bregoviča un viņa «Kāzu un bēru orķestra» atkārtota viesošanās Latvijā, visrudenīgākajos iespējamos laika apstākļos un «aiz sevis» atstājot tieši tādas – rudenīgas izjūtas. Jau prognozēti pārpildītajā Ķīpsalas hallē, šķiet, bija sapulcējušās divas klausītāju «zortes» – vieni, kas bija klātienē baudījuši arī Bregoviča iepriekšējo koncertu Rīgā, 2004.gada 8.oktobrī un otri, kas dažādu iemeslu dēļ bija izvēlējušies toreiz palikt mājās. Domājams, ka neviens pēc divas ar pusi stundas ilgās mūziķu uzstāšanās nepalika vīlies – še izskanēja gan iepriekšējā koncertā dzirdētā balkānu klasika jeb Ederlezi, Cajesukarije Cocek, protams, Kalashnjikov un tādas Bregoviča pērles kā rimtais portugāļu tango Ausencia (šoreiz ne Sezārijas Evoras, bet gan grupas bungu vīra izpildījumā) un Igija Popa klasiskais In The Deathcar, gan iepriekšējā koncertā nedaudz pietrūkusī Bregoviča kinofilmu skaņu celiņu daiļrade, kas sevi pieteica jau pašā koncerta ievadā – izjustajā skaņdarbā Dreams iz Kusturicas «Arizonas sapņiem». Taču pirmajā brīdī sajustā klusā nopūta no dažu atnākušo puses («ek, nesanāks palēkāt, iepriekšējo reizi taču riktīgi karsti gāja!») bija nevietā, jo koncerta otrā puse galvenokārt sastāvēja tieši no minētajiem «ugunīgo serbu» eposiem.
Un tomēr. Varbūt pie vainas bija fakts, ka koncertu sanāca baudīt, stāvot netālu no viena halles balsta, gar kuru ierīkota lietusūdens noteka, tomēr nerimstošā ūdens čalošana, jo īpaši liturģisko vīru kora dziedājumu laikā, tik organiski papildināja zālē dzirdamo un redzamo, ka prātā nāca viena vienīga aina no jau pieminētajiem «Arizonas sapņiem». Brīdī, kad negaidīti un necerēti zālē atbalsojās eposa Death pirmās taktis, šī netaustāmā, knapi jaušamā sajūta pārtapa pārliecībā – par šo mirkli, kas stiepās divas ar pusi stundas, var uzņemt filmu. Un kā gan ne, ja uz skatuves vīrs baltā uzvalkā, nepārspīlētu smaidu sejā piedāvā sirdi sildošu muzikālo pavadījumu, kas, vienlaikus atgādinot par tās oriģinālo izcelsmi - filmām «Karaliene Margo» (Queen Margo), «Pazeme» (Underground), «Čigānu laiks» (Time of the Gypsies) un citām, prata kļūt par jaunas, vēl netapušas filmas skaņu celiņu. To mēdz saukt arī par dzīvi, kurā neiztikt bez kāzām, bērēm, dejām (Hop Hop Hop), seksa (Sex), darīšanām ar policiju (Polizia Molto Arrabiata) un neskaitāmām mēnesnīcu naktīm (Mesecina). Bet varbūt patiesībā bija pavisam citādāk.
Teksts: Andrejs Veitners, DELFI.LV
Foto: Sergejs Bižāns, SV.LV
2005-10-25