Ja pirms pāris gadiem raugoties uz mazajiem censoņām, kas trinkšķina stīgas pilsētas parkos, varēja nolūkoties ar smaidu, tad šobrīd ģitārspēles pārvaldītpratēji ir sasparojušies un dibina ģitārskolas. Protams, bija pasniedzēji arī citkārt, bet, šķiet, ka ekonomiskā nepieciešamība vai arī mārketinga tendences tirgū ir diktējušas savu un tagad moderni ir būt nevis, piemēram, ģitārskolotājam, bet gan ģitārskolas direktoram (kā minimums).
Tad nu lūk viena no daudzajām ģitārskolām, kas radusies pēdējos gados, ir 20. decembrī gada jubileju aizvadījusī Jelgavā bāzētā ģitārskola Pēda ar tās galveno pedagogu Uldi Beitiņu priekšgalā (jā, jā Uldi, šo rindu autors atceras to, ka Pēda nav tikai Uldis Beitiņš, bet tādā gadījumā uztver sevi kā šīs ģitārskolas dominējošo brendu). Gada laikā ir sasniegts daudz - skolnieki, kas ir nākuši mācīties, sasnieguši to līmeni, ka spēj saspēlēties ar profesionāliem mūziķiem, sniedzot koncertu pārpildītajai Ozolnieku tautas nama zālei. Savu artavu dod arī īpaši ģimeniskā attieksme, kas valda starp pēdiniekiem - ar saviem mazajiem kašķiem, strīdiem, prieku un izpalīdzēšanu.
Salīdzinot ar iepriekšējā gada koncertu, kas notika šai pašā tautas namā (toreiz vēl piedaloties Ulda Beitiņa privātskolniekiem), šis bija daudz līdzīgāks koncertam: daudz vairāk pazīstamu melodiju un saspēles uz skatuves, norobežojot otrajā plānā tieksmi izrādīt savu ģitārprasmi (vai neprasmi). Papildinot visu to ar brīnišķīgu vakara vadītāju (Edgars Podiņš), viesmākslinieku koncertu (ex.fabrikants Mikus un Gints Stašulis) un nepieredzējušām balsīm (šai gadījumā domāts ir šo rindu autors) vokāla partiju izpildei, sanāca tas, kas sanāca un vērtētāji paliks tie, kas uz koncertu bija atnākuši, savukārt tie, kas nepaguva apmeklēt, vienmēr būs laipni gaidīti arī uz divu, četru un četrdesmit gadu jubilejām, bet par to jau būs jāstāsta kādam citam.
Sergejs Bižāns.
Foto: Ģirts Zvirbulis, SV.LV.
2005-12-20