Diez vai kāds palika neapmierināts ar dzirdēto Stīva Veja koncertā. Ja arī palika, pats vainīgs – zināja taču, uz ko iet!
Iesildītāja statusā bija ģitārists Ēriks Sardinass, ko līdzi bija paņēmis pats Vejs. Viņš cerības nepievīla: Sardinass labi apzinājās savu lomu, tāpēc netēloja superstāru, bet mēģināja aizraut klausītājus ar kārtīgu smago blūzu un roku, kam piedevās bija ģitārtreļļi. Viņam izdevās. Brīžiem smagnējs kā Zaks Vaijelds, brīžiem nevainojams kā Džo Satriani, brīžiem aizrautīgs kā Edijs van Halens – Sardinass par sevi atstāja labu iespaidu.
Stīvs Vejs Rīgā ieradās koncettūres Real Illusions: Reflections ietvaros, un centās klausītājus ieinteresēt ar savu jaunāko disku, taču nepiemirstot arī agrāk izdotos.
Noteikti pieminēšanas vērts ir Veja pavadošais sastāvs. No spožā soloģitārista un taustiņnieka Tonija Makalpaina, kā arī basista Billija Šīhena daudzi gaidīja un arī sagaidīja brīnumus, bet bunģiera Džeremija Kolsona augstā meistarība bija pārsteigums. Pats Vejs rādīja brīnumus ģitāras pārvaldīšanā. Atlika vien pavērtu muti skatīties, ar kādiem meistarstiķiem viņš no ģitāras izvilina šim instrumentam it kā neraksturīgas skaņas.
Diemžēl Vejs pārāk ieciklējās savas meistarības demonstrēšanā. Instrumentālās fantāzijas nevarēja neaizraut, taču ar laiku tās sāka garlaikot. Arī saule ne tikai spīd un silda, bet arī žilbina, un no tās drīz sāk sāpēt acis. Aptuveni tā laikam secināja arī daudzi klausītāji, kuri, koncerta beigas negaidot, strīpām pameta Ķīpsalu. Jābūt ģitāristam arī pašam, lai spētu izvērtēt Veja koncertu, jo ierindas klausītājiem viņš tomēr bija par apnicīgu.
Teksts: Sandris Vanzovičs, NRA.
Foto: Sergejs Bižāns.
2005-10-13